Neliels ieskats latviešu mitoloģijā:
Balto Tēvu Mītnes vieta
Baltie Tēvi Zikurātā,
Zelta Kokle Rociņā!
Kāda doma viņiem prātā?
Gremdējaties neziņā?
Šīs tāsis ir radījuši Baltie Tēvi Laimas mātes skubināti un Pērkontēva spārdīti
Lai gan autortiesības ir krustnešu izdomājums, tās visas pieder Krīvu Krīvam Bērziņtēvam (C)
Ja liekas, ka kaut kas nedarbojas, tad izmetiet Mikromīksto Pētnieku 5 un vairāk tur, kur tam arī jāatrodas - mēslainē!
Kas tie tādi, kas raudāja
Bez koklītes vakarā?
Tie bij` visi Baltie Tēvi,
Bargo kungu klausītāj`...
Kas ir Koklēšana?
Svētdzira – Balto Tēvu iemīļotais un svētais dzēriens kopš neatminamiem laikiem (jau 17. gs. minēts, ka viņi tic, ka dievi tos nekad neuzklausīs bez alus, sk. Annalen des Jesuiten Collegiums in Riga, 1604-1618). Baltie Tēvi domā, ka svētuma nekad nevar būt par daudz un cenšas lietot svētdziru pie katras iespējas.
Svētdziru bieži sapilda koklēs. Koklēšana jeb kokļu tukšošana ir Balto Tēvu iemīļotākā nodarbība, kam tiek pakārtota visa pārējā dzīve. Ja Baltie Tēvi vēlas ātrāk nonākt pie dieviem, tie mēdz lietot sidrabkokles jeb dažādas aizjūru dziras.
Koklēt Baltie Tēvi mēdz gan pa vienam, gan arī pulkos. Dažkārt pulks Balto Tēvu dodas kopīgi koklēt uz svētbirzi, kur priesteri svētdziru mēdz pasniegt arī vaļējos svētkausos.
Viss, kas saistīts ar koklēšanu, ir bezgala svēts. Tādēļ arī viss, kas iztek no Baltajiem Tēviem koklēšanas laikā, tiek saukti par svētavotu.
Apkoklējušies Baltie Tēvi mēdz īpaši skaļi dainot un vaidēt par grūto mūžiņu, kā arī vīstīt dūrītes viens pret otru un saviem apspiedējiem. Dažreiz tie sakoklējas tik tālu, ka tiem rodas vajadzība spļaut indi pret saviem nelabvēļiem. Ja nevar atrast kādu nelabvēli, tad Baltie Tēvi mēdz spļaut indi virsū cits citam, paši sev, uz svētbirzs klona utt.
Visbaltākie ir tie Baltie Tēvi, kuri ir pamanījušies nokoklēt saprātu (un mantu) pilnībā. Tie tad tiek dēvēti par virsaišiem un visādi citādi godāti un cienīti.
Kas ir Balto Tēvu apspiedēji?
Labieši – Baltie Tēvi, kas kaut kur sadabūjuši zeltu, sudrabiņu. Visi Baltie Tēvi vēlas kļūt par labiešiem, taču nevēlas neko darīt, lai par tiem kļūtu.
Bajāri – Baltie Tēvi, kam vara. Parasti bajāri pēc zināma laika kļūst par labiešiem.
Vagari - ar to palīdzību apspiedēji spiež Baltos Tēvus strādāt savos tīrumos un rijās.
Bajāru karadraudze – vajadzīga gadījumam, ja Baltie Tēvi atliektu muguriņu un sāktu dumpoties, kā arī meslu ievākšanai no Baltajiem Tēviem un labiešu turēšanai bijāšanā.
Krustneši – nevienam nesaprotamu iemeslu dēļ laiku pa laikam iebrūk nabadzīgajā Balto Tēvu zemītē, to galīgi izpostot. Dod ieganstu Baltajiem Tēviem vaidēt par 800 apspiestības gadiem. Lai arī krustneši tos apspiež un izmanto, Baltajiem Tēviem tīk svešzemnieku zelts, sudrabiņš.
Melngalvji - radniecīgi krustnešiem, tomēr dzīvo par tālu vai ir skaitā pārāk maz, lai postītu Balto Tēvu zemīti. Viņiem ir pūriem zelts, sudrabiņš. Tuvākos no melngalvjiem sauc par vikingiem.
Sliktie tēvi – pašiem nekā nav, tādēļ laiku pa laikam cenšas atņemt visu Baltajiem Tēviem, izpostot viņu zemīti. Tā kā šiem svešzemju postītājiem nav krustnešu zelta, sudrabiņa, Baltajiem Tēviem ir galēji noraidoša attieksme pret tiem. Tomēr Baltajiem Tēviem pie sliktajiem tēviem patīk dažas lietas, piemēram, sidrabkokļu pārpilnība. Sliktajiem tēviem ir vēl noraidošāka attieksme pret krustnešiem un melngalvjiem kā Baltajiem Tēviem, gluži pamatoti uzskatot, ka it īpaši dažas melngalvju ciltis traucē tiem apspiest un izlaupīt daudz vairāk zemju kā pašreiz.
Par ko muguriņas liecam?
Vienīgais veids, kā iegūt svētdziru, ir mainīt to pret vaska ritulīšiem. Tā kā svētdzira Baltajiem Tēviem ir nepieciešama regulāri, tie vaska ritulīšu iegūšanai ir spiesti doties klaušās pie labiešiem un krustnešiem. Tur tie vagaru uzraudzībā liec muguriņas, lai vairotu savu apspiedēju zelta, sudrabiņa krājumus. Tomēr paši viņi saņem nevis šīs nerūsošās naudiņas, bet gan vaska ritulīšus, kuros, pēc Balto Tēvu uzskata, pie pirmās izdevības sametas kodes. Tādēļ iegūtos vaska ritulīšus tie pēc iespējas ātrāk maina pret svētdziru, kā rezultātā spiesti doties jaunās klaušās. Paveicas tiem Baltajiem Tēviem, kuri pamanās nokļūt klaušās pie melngalvjiem, jo tiem ir ozeriņi, kurus kodes nebojā. Tomēr arī tad Balto Tēvu dzīvīte nav salda, jo siekiem zelts, sudrabiņš ir tikai labiešiem un krustnešiem.
Kā pazīt Balto tēvu apspiedēju?
Lai spētu laikus pazemīgu kūkumu mugurai uzmest, ir svarīgi jau pa gabalu pazīt savus apspiedējus.
Labieši izceļas ar īpaši košiem un straujiem labiešu rumakiem. Tiem ir ātra un klusa gaita, tie skrien tālu un tie maksā tik daudz zelta, ka ar to var pilnībā apbērt pašu rumaku. Vēl tie pie katras izdevības dižojas ar labiešu taurēm, kuras skan aplam tālu, var pat aizjūras bāliņus bez piepūles sataurēt. Dažkārt labiešus pavada spēkavīri un rumakus valda kučieri. Parasti labieši dzīvo lielās un krāšņās labiešu pilīs.
Bajāri parasti izceļas ar īpatnēju valodošanu, kuras laikā tie spēj stundām runāt un pilnīgi nekā nepateikt. Šo valodošanu sauc par bajāru zeltmutēšanu. Ja kāds nav zelta mute, viņš nespēj kļūt par bajāru. Bajāru karadraudzei ir īpaši bramanīga gaita, pie sāniem atsperīgas slānāmlīkstis Balto Tēvu klapēšanai un roku važas to vaņģošanai. Bajāri parasti brauc ar labiešu rumakiem, kurus pavada to karadraudzes kara rati. Šos ratus var pazīt gan pēc bajāru zīmēm, gan pēc zibensgaismām. Bajāri dzīvo pilskalnos, kurus uztur par Baltajiem Tēviem atņemtajiem vaska ritulīšiem.
Krustneši jau tāpat zin, ka tie ir krustneši, tālab atšķirībā no labiešiem ne vienmēr dižojas ar pārmērīgi straujiem rumakiem un košām taurēm. Toties tiem un arī melngalvjiem piemīt krustnešu viszinība, jo tie nemitīgi stāsta, ka visu zin labāk un pamāca Baltos Tēvus atdot savus vaska ritulīšu labiešiem un bajāriem tādā veidā, lai arī krustnešiem tiktu pēc iespējas lielāks labums. Sliktie tēvi pēc izskata un izturēšanās atgādina gan Baltos Tēvus, gan arī starp tiem ir savi labieši. Tomēr viņus visus vieno nepatika pret valodošanu Balto Tēvu mēlē, kā arī tieksme pieskandināt Balto Tēvu zemīti ar sidrabkokļu zvaniem.
Kā pazīt Balto tēvu?
Balto Tēvu visdrošāk var pazīt pēc bieži lietota izteiciena “Ko tad nu mēs…”. Visi, kas lieto šāda veida izteicienus, pavisam noteikti ir Baltie Tēvi. Baltā bārda ne vienmēr ir droša pazīme, jo bieži vien to labieši apcērpj vai bajāru karadraudze izrausta. Apsveicināties Baltie Tēvi mēdz arī šādi: “Nu, kādas nelaimes tad šodien mums mīļā Māra atnesuse?” Tie Baltie Tēvi, kuri nav gluži visus vaska ritulīšus nokoklējuši, mēdz jāt ar kumeliņiem, kas gan ir daudz, daudz pieticīgāki par labiešu rumakiem. Biežāk gan Baltie Tēvi knapi klidzina ar kleperīšiem, vai arī pārvietojas divkājaina auna jeb kājminama gaiļa mugurā. Taču visbiežāk Baltie Tēvi cits citam uz galvas sēdēdami brauc čigānu kulbās jeb drusku ātrākajos un ne tik lielajos vara ratos. Dažkārt arī kādam Baltajam Tēvam gadās pa labieša taurei, bet tikai tādēļ, lai labietis to vienmēr sataurēt varētu un jaunas klaušas uzliktu.
Pēc koklēšanas nākamā mīļākā nodarbība Baltajiem Tēviem ir dot ziņu citam par citu. Cerēdami saņemt drusku vairāk vaska ritulīšu, Baltie Tēvi pie katras iespējas aizlaiž grāmatu labiešiem jeb bajāriem par to, ka kāds cits no Baltajiem Tēviem ir ostījis puķes to pļavās jeb klausījies putnus to mežos. Ja saņem drosmi, tad Baltie Tēvi var dot ziņu arī krustnešiem jeb melngalvjiem par to, ka labieši un bajāri nav tiem visu nolīgto zeltu, sudrabiņu nonesuši.
Baltie Tēvi dzīvo nelielās pirtiņās un vai piekvēpušās dūmu istabiņās.
Kas māna Baltos Tēvus?
Ar laiku pat Baltajiem Tēviem droši vien kļūtu skaidrs, ka viņus bezcerīgi krāpj un māna. Lai tas tā nenotiktu, bajāri un labieši algo mēlnešus, kas nepārtraukti melš niekus Baltajiem Tēviem. Parasti jau agri no rīta tāšneši atnes uz Balto Tēvu dūmu istabiņām un pirtiņām blēņu tāsis, kurās mēlneši, atkarībā no tā, kurš šobrīd ir pakļāvis Balto Tēvu zemīti, stāsta, ka vai nu sliktie tēvi tiem ir pašas Laimes mātes sūtīti, vai nu arī ka krustneši un melngalvji tūliņ, tūliņ tos pie savām zelta, sudrabiņa lādēm laidīs. Baltie Tēvi svēti tic visam tam, ko mēlneši melš un paklausīgi atdod bajāriem un labiešiem savus vaska ritulīšus, kā arī nekurnēdami cauru dienu liec muguriņas klaušās. Cauru dienu zem vagara pātadziņas svīstot, Baltajiem Tēviem tomēr dažkārt nāk prātā domas, ka varbūt viss nemaz tā nav, kā blēņu tāsīs ieskrāpēts. Tālab vakarā mēlneši piedāvā tiem varen daudz gan pašu izdomātu, gan no krustnešiem un melngalvjiem aizlienētu kumēdiņus, kurus Baltie Tēvi vēro savās škandalkastēs. Pa starpu kumēdiņiem mēlneši vēlreiz atkārto to, ko no rīta bija blēņu tāsīs saskrāpējuši, tā ka Baltajiem Tēviem nekas cits neatliek kā domāt, ka savādāk dzīvot nemaz nevar. Kumēdiņus līdz galam noskatījušies, tie tikai nopūšas: “Ko tad nu mēs,” un dodas pie miera, lai rīt atkal tālāk muguriņas liektu un asariņas slaucītu.
