Nezinu, ko lai saku, kvēls, pamatīgs un sens MB fans izdomāja pamēģināt ko citu. Tā ir viņa izvēle, kas jārespektē.




P.S. Gaidam atpakaļ pēc kāda laika, ar kādu svētdienu, antīku MB. Nu vai arī ar Jāresvāgenu. Kad nomaksāsi Līzingu par jauno pirkumu.

Es jau līdzīgi mēģināju ar savu 4M aparātu. Tikai man ir problēma, ka nevaru izturēt, ja auto nav kārtībā un tāpēc parasti cenšos sataisīt visu (lai cik bez tā varētu iztikt). Varu vienīgi sadzīvot ar vizuāliem defektiem, bet ar tehniskiem gandrīz nemaz nevaru.
Tādējādi labs auto (mans W210 bija ļoti labs, kad to nopirku) 5,5 gados uzturēšanā ir prasījis pie 6k LVL plus benzīnā vēl vairāk... Tādas summas sanāk, ja tiešām visu saskaita un tiešām visu arī salabo.

6000LVL ir aptuveni tā cena, par kuru tas tika iegādāts sākumā. Un tā ir tikai nauda. Vēl var pieskaitīt n-tās stundas laika, meklējot detaļas un apmeklējot servisu u.c. vietas, kas saistītas ar auto. Un vēl nervu šūniņas, kas neglābjami zuda niknumā par to, ka toreiz DC sanāca uztaisīt tādus auto, kas rusē kā pēdējās miskastes.

Man tas vairs nav vajadzīgs.

Sic Transit Gloria Mundi...

Jedem Das Seine

Vai tomēr nebūsi uzkāpis uz tā paša grābekļa. Modernos auto projektē, lai palietotu un pēc garantijas laika beigām izmestu, diemžēl kļūst tikai sliktāk, nav cerību, ka kāds tuvākajā laikā sāks ražot vieglo auto, kas spētu bez defektiem braukt tik ilgi, kā smagais transports. Tā ka nebrīnīšos, ja pēc 5 gadiem gribēsi tam auto mesties virsū ar cirvi, bet banka joprojām gaidīs ikmēneša maksājumu.

Pats esmu sapratis, ka pilnīgi jaunu auto ņemtu tikai gadījumā, ja būtu kādas personīgas kaprīzes un prasības pēc aprīkojuma, nevis parasta vajadzība pēc auto. Tāpat aizķēruši dažādi fakti no pētījuma par ASV turīgākajiem cilvēkiem grāmatā Miljonāra prāts — pat tajā patērētāju valstī pilnīgi jaunus auto savā mūžā ir iegādājušies mazākā daļa miljonāru. Vēl no universitātes prātā kāda slavena ekonomista ar socialistisku ievirzi doma par to, ka labākais paņēmiens bagātības pārdalīšanai starp turīgajiem un mazāk turīgiem slāniem ir luksusa automašīnas — to kvalitātes un nolietojuma kritums ir daudz lēnāks par vērtības kritumu, attiecīgi lietotas luksusa automašīnas ir labākais veids, kā uzlabot vidusslāņa dzīvi valstī.

Man nav stingra nolūka to lietot ilgāk par garantijas laiku, kas ir 5 gadi un kas sedz visus galvenos auto mezglus plus diezgan daudz no piekares daļām. Bet citas lietiņas tam auto ir vienkāršas (cerams arī lētas), piemēram, piekare ir parasta ar old school amīšiem.
Normālam W211 parasti ir gaisa piekare, kas iet varbūt tikai 150k. Jauna Federbein maksā 1k LVL. Gan jau arī citas alternatīvas lētas nav.
Tādiem W211 un W212, kas maksā pieejami, noskrējiens ir virs 100k, un tas pats attiecas uz Jahreswagen un Junger Stern. Ja grib cenā līdz 20k EUR, tad noskrējiens būs jūtami virs 100k. Var mēģināt apgalvot, ka MB tas nav nekas utt. bet kas tos auto lieto, zinās, kā ir patiesībā. Virs 100 jau var sākties viss kas.

Miljonāri nereti ir cilvēki, kas tikuši pie naudas ar ļoti lielu darbu un sava veida taupīšanu. Tādiem bieži mēdz būt lēkmes a la "nevaru atļauties", nav izdevīgi utt. Jo tikt pie tik lielas naudas mēdz gribēt cilvēki, kuri dzīvo pastāvīgās bailēs par naudu un savu "izdzīvošanu".
Tā kā miljonāru paradumi ir skatāmi dažādās gaismās. Nemaz neesmu pārsteigts, ka daļa no tiem nepērk jaunus auto, jo vienkārši ir pārāk skopi un pārāk daudz vadās pēc finanšu aprēķiniem.

Par luksusa auto pirkšanu atsevišķās sabiedrībās varētu esejas vai disertācijas rakstīt.

Vidusslāņa dzīves uzlabošana šķiet samērā nosacīts rezultāts. Paveci premium klases auto prasa lielākus izdevumus nekā "jaunāki lētie", un vidusslānim to vajadzētu izjust daudz asāk nekā turīgajiem. Kā rezultātā vidusslāņa finansēs rodas jūtams robs - un tas nemaz nesaskan ar domu, ka viņu dzīves līmenis uzlabojas. Drīzāk uzlabojas viņu dzīves komforts un izskats, bet par samērā augstu cenu.

Pavecu luksusa auto pirkšana ir raksturīga galvenokārt post-padomju sabiedrībām. Vecajā Eiropā cilvēki ar to tik daudz neaizraujas. Arī kāpēc un kādas tam ir sekas? Jautājumu ir daudz.

Vairums gadíjumos tā tas arī ir, bet reizēm gadās labi piedāvajumi arī ap 20K un ir kādi 50-60 T km uz taho. Tiesa, tad jāreaģē ir ātri, jo šie piedāvajumi tiek izmantoti burtiski dažu minūšu laikā.

Tik vienkārši viss nebūs Renoir. Ne par miljonāriem, ne ienākumu pārdali. Citādi šie cilvēki neiemantotu citu pasaules ekonomistu cieņu un atzinību par aprēķiniem un faktiem. Kaut vai par auto — pirmajam pircējam tas ir instruments. Nākamajam jau īpašums. Pirkt "profesionālas" iekārtas mājas vajadzībām nav sevišķi prātīgi, tas ir tieši tas pats. Izdevīgi ir nopirkt mazlietotu profesionālo tehniku mājas vajadzībām.
Un ja par veco Eiropu, tad tur spiež ar nodokļiem kā nekur pasaulē. Un spiež nedomājot. Kā arī auto ražotāju lobijs, jo tur jau ir tie ražotāji, kas patērētājiem grib iesmērēt arvien jaunus pirkumus.

Es nesen te biju veicis mazu pētījumu par to, kuru AMG modeli ir visizdevīgāk iegādāties vērtības ziņā. (Mazākā mērogā tas attiecas uz jebkuru auto un jebkuru modeli.) Stulbākais pirkums izrādījās S-klase, jo vērtības kritums principā ir amortizators nedēļā. Tikai nebojājas tie amortizatori tik strauji. Tad labāk paņemt tādu, kam cena jau ir zema un nomainīt tos dārgos amortizatorus, nevis pārmaksāt šo summu citur. Bet Tu pats labi proti darboties ar cipariņiem un kas izdarīts, tas izdarīts.

Kā saka, autobraucējam ir 2 laimes brīži - kad auto nopērk,un kad to pārdod!