|
Varbūt ir vērts veidot atsevišķu sadaļu paŗ kaitinošajām, satiksmi un tās drošību apdraudošām un citus satiksmes dalībniekus klaji necienošajām parādībām uz Latvijas ceļiem/ielām. Šādam topikam būtu PEDAGOĢISKA NOZĪME - cik zināms, MBClub forumu lasa ne tikai MB fani/draugi, bet arī daudz visādu marku autobraucēji un pat rūdīti kājāmgājēji (kas noteikti savu reizi brauks kā pasažieri ar kādu un arī var ietekmēt šoferīšu uzvedību). Redzot to, kas kaitina, traucē, apdraud un satrauc arvien vairāk normālu autobraucēju, varbūt kaut daži apdomās savu attieksmi un rīcību. Iemesls prozaisks - ikreiz atgriežoties no ilgākas uzturēšanās ārzemēs, Latvijā ir ļoti grūti braukt, jo te - pilnīgā atšķirībā no civilizētajām Rietumu zemēm - valda bezkaunības, bet ne pieklājības un savstarpējas cieņas likumi. Pāris dienas pavizinoties apm. pusotru tūkstoti km pa LV ceļiem, varu šādu TOP aizsākt:
1) Pagriezienu nerādīšana. Raksturīga praktiski tikai Krievijas bardakam un diemžēl arī LV (Igaunijā praktiski nē, LT ievērojami mazāk). Totāls empātijas trūkums, attieksmes demonstrēšana pret citiem. Kaut kāds izteikti urlisks stils.
2) Notoriska vilkšanās pa ātrgaitas šosejas 3. (ātrāko) joslu. LV par to jārunā kā par masveidīgu parādību. Man šķiet, patiešām kaut kāda debilitātes izpausme. Pamiedzot ar uguņiem, 90% gadījumos ieslēdzas kaut kāda infantīla spītība un ir principa jautājums, vilkties tālāk ar 80 pa 3 joslu...
3) Sieviete pie stūres ar mobilo pie auss. Bez komentiem, apmēram tas pats, kas bremze 3. joslā – ne garām tikt, ne pāri pārkāpt, manevri principā neparedzami.
4) Apdzīšana un pēc tam vilkšanās pa priekšu. Braucu uz Ventspili, pa ceļam saskaitīju vismaz padsmit tādus dīvaiņus. Tu brauc uz 100 km/h, cilvēks tevi apdzen, pēc tam velkas pa priekšu uz 95. Kad apdzen atkal viņu, piespiež uz apm. 110km/h, utt. Iespējams, pie vainas psihiskas bērnības traumas (apdalītības un apdraudētības sajūtas).
5) Izbraukšana no sānu ceļa priekšā transporta līdzeklim, kas kustas pa galveno ceļu. Šādus cilvēciņus grūti saprast. Kāpēc dažas sekundes nepagaidīt, bet izbraukt kādam priekšā, kas spiests sabremzēt un vienalga tevi apdzīt? Ir vēl citi īpatņi – vienalga izbrauks uz galvenā ceļa, un brauks pa ceļa nomali tik ilgi, kamēr ceļš atbrīvosies. Raksturīgi šosejām, ne Rīgai.
6) Arī kaut kas, kas citādi raksturīgs tikai Krievijai – agresivitāte un gatavība uz vardarbību elementārās ikdienas lietās. Raksturīga neattīstītiem, psihiski labiliem, seksualitātes un dažādu baiļu/kompleksu māktiem indivīdiem. Nožēlojami, ka agresivitāte tiek uztverta kā kaut kāda vīrišķības zīme (faktiski tas norāda uz personības problēmām). Esmu atskatījies, kā priekšroka ir lielākajam, biezākajam un bezkaunīgajam, vai arī – cik daudz mums „skolotāju”, kuri pa urlu modei par nenozīmīgām kļūdām satiksmē ne tikai aizlīst priekšā un sabremzēt, nolamāt cilvēku necenzētiem vārdiem, bet arī gatavi fiziski izrēķināties. Vai arī – ko varu atļauties (ko drīkstu) es, to nedrīksti tu. Piemērs: Braucu pa Vienības gatvi uz Jelgavu. Pie Graudu ielas 2 joslas, abās normāla auto plūsma. Braucu pa 2. joslu, ievērojot minimālu drošu distanci lietus laikā. Pēkšņi no 1. joslas bez pagrieziena rādīšanas manā joslā priekšā ielec sudrabains, jauns Landrover džips. Tā kā dabūju sabremzēt, uzmiedzu šim ar tālajiem lukturiem. Reakcija bija klasiska, īstam orangutānam cienīga – sekoja sabremzēšana, braukšana priekšā (kad apbraucu pa 1. joslu), māšana ar roku un necenzēta krievu leksika.... Princips tāds – es varu nerādīt pagriezienus, varu ielīst tev priekšā, bet tu man pat aizrādīt nedrīksti (traumēti cilvēki parasti ātri aizvainojas). Tieši šādas attieksmes lietas dara mūsu zemi par tik mazattīstītu un atpalikušu, salīdzinot ar Rietumu pasauli.
_________________ Brīvajā laikā spokojos. Vienmēr kaut kur tuvumā .gif)
|