|
... ja jau man uz e-pastu sāk pienāk šāda tematiska "spam" vēstule, tad padalīšos:
"Mācītāja Kārļa Zuikas uzruna Mores kauju piemiņai:
Mani, leģionāru, daži sauc par nacistu...
...un es neesmu apvainots, jo saprotu, ka viņš ir muļķis un ir austrumu «civilizācijas» vaņģībā, pazudis cilvēks, tādēļ ka pats nezina, ko viņš runā. Viņš nav vairāk vērts, kā tas, ko zirgi min zem pakaviem.
Mēs bijām trīs brāļi, leģionāri – virsleitnants Roberts Zuika, Kārlis Zuika, Pēteris Zuika. Iesaistījāmies Ļeņingradas frontē. Vai mēs cīnījāmies Vācijas dēļ? Nē, leģionāri cīnījās par savu zemi, savu tautu un ne tikai – viņi aizstāvēja arī Rietumu civilizāciju.
Man šorīt bija divi piedzīvojumi, pie kā es gribu pakavēties tikai vienā teikumā. Mani intervēja pa ceļam uz autobusu, un viņa jautāja, ko es gribētu par nākamo ministru prezidentu. Es gribēju būt diplomātisks, teicu, ka par Latvijas ministru prezidentu gribu to, kas ir Dieva patiesības un taisnības cilvēks, kam ir mīlestība sirdī priekš latviešu tautas un Latvijas valsts un kas visu sevi ziedo latviešu tautai un Latvijas valstij. Lūk, tādam ir jābūt ministru prezidentam!
Es šodien pirku kioskā avīzi. Acīmredzot manas baltās apkakles dēļ pārdevēja sacīja: «Kur jūs iesiet?» Es teicu: «Iešu Mores cīnītājus slavēt!» Un ziniet, ko viņa sacīja? Es biju pārsteigts.
– Visiem latviešiem pasakiet, ka katram latvietim ir jābūt kā šiem Mores cīnītājiem. Tam, ko mēs solām, ko mēs sakām, tikai tad ir nozīme, ja mēs par to stāvam. –. Tā viņa teica.
Arī ticība bez darbiem nav nekas. «Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kādam ir ticība un nav darbu,» to saka Dieva vārds. Mēs dzirdējām arī deputātus runājam šodien. Bet es jums gribu pateikt: «Beidziet par pilsonību ākstīties! Kopš Gorbunova ēras, cik daudz laika jūs esat iztērējis par pilsonību. Tas, kas ir jādara mūsu tautas un tēvzemes labā, to jūs neesat darījuši.» Kad man intervētāja par ministru prezidentu prasīja, es viņai vēl sacīju, ka tie ir sātana kalpi, kas mūsu tautu ir noveduši pie pekles. Pilsonība mums jādod bērniem? Krievi taču nekad nebūs mierā, ka ar viņiem runās latviski. Viņu mērķis ir Latvijas valsts iznīcināšana. Cik daudz laika ir iztērēts, un dažiem vēl šodien nav skaidrs. Es biju radio un teicu, lai man ļauj radio runāt, pateikt vienu teikumu: «Mūžīgā, latviskā Latvija nav iedomājama bez latviešu valodas. Tāpēc es balsošu par pilsonības likuma grozījumu atcelšanu.» Viņi man to neļāva, jo tas esot politiski. Un es viņiem sacīju: «Jūs nezināt evaņģēliju. Tur nav nekā no polītikas, ja es gribu savu tautu glābt, tas ir mans svēts pienākums. Kā jūs varat teikt, ka tā ir politika.» Ko jūs, deputāti, darāt? Lai Dievs pasarga mūsu tautu no tādiem cilvēkiem, kas nerūpējas par savu tautu.
Man sacīja, ka man jāsaka pāris vārdi arī par pieminekli. Bet vai jūs zināt, ka pieminekļi ir celti arī slepkavām? Un tāds ir mums Pārdaugavā. Vai tie, kas valdībā strādā, nesaprot, ka šis piemineklis ir celts par godu latviešu tautas iznīcināšanai?
Es atceros, kā krievi ienāca Latvijā, viņi nodēvēja armiju, aizsargus, visu latviešu tautu par fašistiem, armiju iznīcināja, aizsargus iznīcināja un tautu izveda, un tam par godu uzcēla pieminekli. Bet neviens no Saeimas nesaka, ka šim piemineklim jāpazūd no Latvijas zemes. Tas ir kauna stabs, un to, ko nedara valdība, to gribēja darīt šie jaunie cilvēki – uzspridzināt šo «pieminekli», tagad viņi sēž cietumā. Deputāti, Jūsu pienākums ir dabūt viņus ārā, lai viņi var turpināt iesākto. (Aplausi).
Arī Kārlis Skalbe bija karavīrs. 1916. gadā no astoņiem bataljoniem izveidoja astoņus zvaigžņu pulkus. Tajos bija Grīns, Skalbe, Akuraters u. c. Šie zvaigžņu pulki nebija lielība. Ienaidnieks, vācu augstākā militārā vadība, tos nosauca par zvaigžņu pulkiem – par viņu varonību, par viņu ziedošanos savai tautai, tēvzemei. Šajā brīdī Dieva vārdā pasludināt 15. un 19. divīziju arī par zvaigžņu pulkiem un lai Dievs iededzina debesīs divas zvaigznes! Turpmāk leģionāri skaitīsies – 15. un 19. divīzija – arī par zvaigžņu pulkiem. Tas ir svēts pienākums, un, kas grib leģionāru vārdu izteikt, tas lai ņem to mutē kā svētu vārdu. Vai mēs būtu tajā brīdī cīnījušies, un vai mēs būtu šodien, ja nebūtu Mores kaujas? Dievs taču redzēja, par ko latviešu leģionāri cīnās, un iedeva brīvību. Nekad mēs Dievu nedrīkstam atstāt ārā no mūsu ikdienas, no mūsu mērķiem un mūsu cīņām. Lai šos vārdus arī deputāti dzird – Dievam ir jābūt, un, kad Saeimā reizēm dzied «Dievs, svētī Latviju», tad puse nedzied. Šī ir svēta zeme, tāpat kā Brāļu kapi un visur tur, kur atdusas mūsu cīnītāji, karotāji. Dzīvība taču ir dārgākā cilvēkam, un nolikt savu dzīvību, – viegli ir pateikt – bet iet un nolikt dzīvību, ko tas nozīmē? Visi viņi bija jauni cilvēki, – kā Morē, tā Kurzemes cietoksnī– cīnījās par latviešu tautu, par latviešu zemi, šo skaisto zemi, par šiem laukiem, šīm birzīm. Tur, viņā pusē, bija krievi, un Mores kaujinieki te stāvēja, lai sargātu Latviju.
K. Skalbe saka:
« No tumšā trūdu kapa es gribu izaugt vēl,
Man spožās saules un zilās debess ir tik žēl.»
Kāpēc viņš tā saka? Izaugt vēl pie savas tautas. Pie savas tautas viņš stāv ar saviem darbiem, un katrs vārds ir domāts latviešu tautas garīgās dvēseles kopšanai, garīgai dzīvei, līdzīgi kā evaņģēlijs. Kā izaug arī no kapiem Mores kaujinieki, tā izaug brīvības cīnītāji, bet mums viņi ir jāsaņem, jāuzklausa viņu balsis, lai mēs varētu iet tālāk dzīvē, kā pats Dievs piešķīris no savas žēlastības. Dievu mēs nedrīkstam izmest no savas dzīves, un es noslēgšu ar lūgšanu, kas izskanēs dziesmā. Lūgsim Dievu!
«Dievs, sargi mūsu tēvu zemi, ka viņa ziedoša un stipra top,
Pats viņai saules mūžu lemi un to ar tēva uzticību kop,
Ka taisnība un miers še sastopas un augļu pilnas druvas līgojas,
Dievs, mūsu dārgo tautu svētī un vienprātībā uzturi,
Ar mantām pildi viņas klēti, kas nezūd viesulī, nedz ugunī.
Tad tikumiskie spēki pastāvēs un visās cīņās viņa uzvarēs.
Lai Dieva svētais gars tos pilda, kam tautas labklājība rūpēt rūp,
Lai mīlestība sirdis silda, ka ienaida un melu ēkas drūp,
Tad būsim viena sirds un dvēsele un gaiši staros mūsu nākotne.»
Tautas vienība ir noteicošā, un, ja mums tā būs, nekas mūs neuzvarēs. Dievs lai mūs svētī un lai mūs pasargā. Tas kungs lai apgaismo savu vaigu pār mums un lai ir mums žēlīgs, tas kungs lai paceļ savu vaigu pret mums un dod mums savu mieru. Āmen!
Kārlis Zuika, mācītājs
Morē, 26.09.98
Latviešu pašpārvalde bij finansu ministra Valdmaņa vadībā visu vācu okupācijas laiku cīnījās par savas valsts atjaunošanas tiesībām un tādēļ iesākumā atteicās veidot leģionus, pirms vācieši nebūs atzinuši latviešu tiesības uz savu valsti. Galu galā tas tika apsolīts un īsi pirms kara beigām arī apstiprināts oficiāli - ar vācu augstākās vadības apliecinājumu. Latviešu leģioni karā piedalījās ar Latvijas (nevis Vācijas) zīmotnēm, un viņi tiešām cīnījās par Latviju, kā to K. Zuika dziļi un patiesi attēlo. Tieši Tēvzemes mīlestība bija viņu sirdīs, un nekas cits, nekāda nacistu ideoloģija. Un, tā ir pilnīga taisnība, ka sabiedrotie neuzskatīja latviešu leģionu par nacistisku armijas daļu, un šo atziņu oficiāli apliecināja, starp citu, uzticot arī Nirnbergas procesa tiesas zāles apsardzību."
|
.gif ":)")
_20_20.png "Twitter"){kind=small}
