Tas jau gan. Es uz to arī skatos kā uz līdzekli cilvēku masu kontrolei. Sabiedribai mainoties vajadzēja jaunas metodes, "iestajās" Jaunā derība. Bet tā ir stipri sačakarējusi cilvēciskumu, kaut iepriekšējai pārmet brutālas lietas.

baznīca un visas jaunās paaudzes ir nekas cits, šarlatānisms. un žēl, ka cilvēki to nesaprot.

Jā ir dievs, bet baznīcā un co viņa nav.

Ja ar šarlatānismu Tu domāji krāpniecisku darbību, tad šajā sakarā nepiekrītu. Esmu pārliecināts, ka jebkurā reliģijā ir kaut kas patiess, kam ir vērts ticēt.

Nē tam es tev piekrītu, ka ir vērts ticēt, tikai tas īstas ticības %, ko pasniedz baznīca un visādas jaunās draudzes u.t.t. ir ļoti mazs + ir jābūt ļoti skaidrai galvai, lai saprastu, kas ir batoni, kas īsta manta.

Nejauksim/nošķirsim dažādas lietas.
Apgalvojums, ka kristietība ir vardarbīga, prasa zināmu diferenciāciju.
Vēsturiskā Jēzus mācība ir izteikti labestīga/miermīlīga, un par vēsturisko Jēzu šodienas zinātne (vēsturiski kritiskā pētniecība) zina vairāk un precīzāk, kā par Aristoteli un Platonu kopā ņemot. Faktiski viņš runā par radikālu atteikšanos no vardarbības (skat. kaut vai Kalna sprediķi). Par atteikšanos no statusa, par beznoteikumu mīlestību (pat ienaidnieku un grēcinieku mīlestību) utt.
Ko no tā uztamborē viņa "kalpi" vēlākos laikos, arī ir diezgan acīmredzamas lietas, kas izriet no "savu lietu/interešu bīdīšanas" ar reliģijas palīdzību un no nevēlēšanās paklausīt Jēzus sacītajam.
Ir ļoti svarīgi saprast, ka Jēzus nemācīja reliģiju. Reliģija nāca neesošas ētikas vietā, reliģija ir iluzora apmierinātība, drošība, ņemšanās ar savu "spiritualitāti". Reliģija kā cilvēku radīta mašinērija ir manipulāciju instruments, nevis tās patiesais kodols.
Arī Baznīcas vēsture vēlākos gadsimtos (ne pirmajos) ir vienas reliģijas vēsture - pārpilna varas darbu, stulbību un ideoloģiju.
Kaut gan tas nenozīmē, ka par visu baznīcu izdarāmi absolūti spriedumi, arī šodienas baznīcās ir daudzi patiesi kristieši (ne svētuļi/liekuļi/debīliķi/neizglītoti/slimnieki).
Pirmkristietība bija sociāli aktīva kustība, kas gāja tur un darīja to, ko nedarīja citi - kalpoja cilvēkiem.
Pēc 4. gadsimta kristietībā ienāk varas/valdīšanas moments, kas Jēzus mācībā ir pilnīgi svešs elements.
Nepiekrītu par želsirdību kā vājuma izpausmi. Izteikumam ir konteksts un tas nav tāds. Tas nebūt nav Nīče, bet gan Nīčes populāri marksistiskā interpretācija. Un galu galā - viņa "Dieva nāves" koncepts ir interesants, tomēr esmu 100% pārliecināts, ka Nīče bija psihiski slims.
Jaunajā Derībā un it sevišķi Jēzus mācībā žēlsirdība taisni pretēji ir patiesa spēka izpausme un aristokrātiska, vesela un brīva cilvēka privilēģija.
Kroplis, mazs/nebrīvs cilvēks spēj domāt vienīgi par sevi, un nespēj noliekties līdz citu vajadzībām. Dāvāt citam, atļauties noliekties, kalpot spēj tikai patiesi liels un brīvs cilvēks (patiess aristokrāts).
Tāpat arī Jaunā Derība nu galīgi netapa kā nepieciešams kontroles mehānisms kaut kādiem procesiem sabiedrībā. Izejas punkts tās tapšanai (ja domāts literārais kanons) ir pavisam cits.
Iesaku palasīt zinātnisku literatūru - bet ne to pseidozinātni, kas lielā skaitā atrodama postkomunistiskajā Latvijā.

Vispilnīgākā ZINĀTNISKI apkopojošā grāmata par pēdējo 200-300 gadu kritisko pētniecību ir:
Theissen Gerd / Merz Anette, "Der historische Jesus / The historical Jesus", Goettingen, 1996/1997.
Grāmata gan vācu, gan angļu valodā.
Vienkārši, saprotamā valodā viss, ko pēc 200 gadu vēsturiski kritiskās pētniecības zinātne zina par vēsturisko Jēzu.
Tās ir konkrētas lietas ar pierādāmiem avotiem, ietekmēm, utt.
Latvijas analfabētisma apstākļos ir ļoti grūti ko tālāk sacīt, ja tik daudzi ir visgudri pārliecināti, ka Jēzus nav vēsturiska persona un ticības saturs ir nezināšana, noticēšana pasakām utt...
Tur es pilnīgi piekrītu, ka vajag asu prātu un pašam domāt, lai lietas izšķirtu un patiešām arī saprastu.

Visu cieņu šādiem kristiešiem, kā Versipellis, kurš cilvēkiem saprotamā valodā izskaidro, kas ir kas. Nevis momentā uzbrūk, ka runājam ģeķības un zaimojam. Savulaik ejot svētdienas skolā, mācītājs skaidroja, ka nevis noliedzam Dieva esamību un kristietību, kā tādu, bet cilvēka intelekta, izglītotības līmenis dara savu. Kaut vai tas, kā cilvēki nevajadzīgi lieto Dieva vārdu sarunās un vēl visādās dzīves situācijās, kā arī dīvaini loka Dieva vārdu - šis vārds praktiski nelokās.

Par to sabiedrības kontroles jautājumu man būtu interesanti aprunāties, bet ne šeit un ne šajā diskusijā.

Pārāk patiesais joks par Latviju:
- Apsūdzētais, vai varat minēt kādus jūsu vainu mīkstinošus apstākļus?
- Protams! Esmu tiesāts jau desmit reizes, un, kā redzat, jēgas no tā nav nekādas.

Sākot ar spoguļu zādzībām un beidzot ar visu pārējo. Tā ka nav nemaz smieklīgi.

Nav gluži par Latviju, bet paskatoties uz notiekošo citās valstīs jāsaprot, ka pie mums notiek tas pats, tik varbūt citā virzienā, naivi iedomāties, ka ne. Smadzeņu skalošana.