saproti, mūki,klosteri u.t.t. ir devušas savu artavu....

Kusiņš???? Nesmīdiniet mani šitais gan neiederās kodolā

Man gan liekas likumsakarīgi, ka katoļu mācītājs ir kļuvis par pedofīlu.
Cilvēks, kas pakļauts seksuāliem ierobežojumiem, (nemāku latviski turpināt) is bound to develop some pathology. Tas, ka tādi nav visi, pierāda, ka viņu starpā ir arī ļoti spēcīgi cilvēki.

Vispār cilvēkiem mazāk vajadzētu pakļauties visādiem pretdabiskiem ierobežojumiem, kas nāk no tumsonības laikmeta, tad arī būs daudz mazāk pedofīlu, izvarotāju un vispār slepkavu.

Ar ko tad Kusiņš nav labs?!

Baznīca arī ir cilvēka radīts institūts ar noteiktām funcijām un savām korporatīvajām vērtībām. Mainoties sabiedrībai, jāmainās arī institūcijai. Vienu piemēru jau izteica Renuārs.

PS Varbūt tas viss, kas šobrīd nāk gaismā ir islamticīgo melnais PR? :joks:

Pie Mipes sacītā:
Jā un nē.
Vismaz kristīgās ticības dziļākā būtība ir nevis ezotērika, mistika, vai kādas tehnikas/spirituālas peripētijas, bet gan garīgai īstenībai atblstoša ētika.
Daudzām lietām jāmainās tāpat, kā būtu jāmainās cilvēkam pašam, jāmainās ietērpam, valodai, laikmetīgajam izteiksmes veidam, bet pamatam/saturam jāpaliek tam pašam, citādi tā ir TIKAI mūsu pašu prāta fikcija.
Vislabākais veids, kā reliģijai mainīties - atgriezties pie pamatiem, atmest visu gadsimtu gaitā sadzejoto/piefantazēto/kādās interesēs transformēto.
Katrs pats var palasīt kaut vai vienu no 4 Jaunās Derības evaņģēlijiem. Atklājums būs diezgan šokējošs - Jēzus mācīja vienu, bet reliģijas mašinērija lielā mērā māca un dara ko citu... Šodien tas, ko Jēzus mācīja, viennozīmīgi ir vēl aktuāls, bet to nevar teikt par reliģiozitāti kā tādu.
Senbaznīca ar saviem uzskatiem, dzīvesveidu, darbību radikāli atšķiras praktiski no visām šodienas baznīcām...
No vienkāršās, skaidrās Jēzus mācības (kuras galvenais uzsvars bija attiecības ar Dievu un savā starpā) sākot ar 4. gadsimtu (kad kristietība no vajātas subkultūras un pārliecības kustības kļuva par oficiālo impērijas reliģiju, ko nodrošina ar spēka un politiskās varas palīdzību), tika izveidots surogāts, kurā lielā mērā dominē cilvēka paša ambīcijas (vara, nauda, seksualitāte, traumas, kompleksi...).
Vai Bībelē ir atrodams pamats visai šai "mašinērijai" - Marijas un svēto kultam, svētvietām un svētceļojumiem, celibātam un daudziem citiem izgudrojumiem?
Vai visu, ko vērojam kristīgās reliģiozitātes sakarā, vēlas un pavēl pats Dievs?
Par to jau raksta akadēmiskie teologi kopš 19. gadsimta - tieši reliģija aizēno pašu Jēzu un viņa mācību, jo tā nozīmē totālu vērtību revolūciju, kas nevienam nav izdevīga. Reliģija kā tāda dod kolosālu ilūziju, ka lietas kārtojas, risinās... Bet tās patiesais kodols nereti tiek aizmirsts/malā pabīdīts...
Esmu gan akadēmisks teologs, gan vienas baznīcas garīdznieks - un tomēr es uzdrīkstos uzskatīt, ka kristīgajai reliģijai līdzšinējā izpildījumā NAV nākotnes.
Cilvēkus vairs sen neuzrunā katedrāles, bīskapi un viņu vara, bildes un tēli, novecojusi valoda, hierarhiskās struktūras un bijība/paklausība, Rakstos nebalstīti aizspriedumi (kas nāk no pavisam citiem laikiem un situācijas).
Cilvēkus uzrunā cilvēcība, labestība, mīlestība, inteliģence, nevis vara, "krutums" + vēl visi atbilstošie atribūti (muļķus un slimniekus laikam gan...).
Pasaulē tas ir citādi - bet LV kristīga domāšana vairumā gadījumu nozīmē baigo "sviestu", tumsonību, aizspriedumainību, netoleranci, iekšējas kroplības/gara slimības, nespēju domāt pašam, domāt kritiski - tikai piekrist autoritātēm....
Varbūt ir kādi traumēti īpatņi, kuriem jau no dzimšanas tā ikdienišķā reliģiozitāte ārējās izpausmēs ir vajadzīga (rituāli, svētdarbības...), taču manā skatījumā nākotne ir tikai neformālām brālībām, kurās cilvēki savu ticību vienkārši dzīvo... Ne struktūras, rituāli ik uz soļa, bet reālas brālības, ģimenes, sadraudzība...
To jau simptomātiski pierāda jauno reliģisko kustību ekspansija - laikā, kad tradicionālā reliģija mirst...
Latvijā mums grūti spriest par procesiem kopumā šejienes dīvainās situācijas dēļ. Šeit visas konfesijas radikāli atšķiras no tā, ko ar to saprot visā plašajā pasaulē (posttotalitāra reliģiozitāte - fundamentālisms, milzumdaudz tumsonības un māņticības, hierarhiski autoritatīvas varas tendences, Rietumu akadēmiskās domāšanas noraidīšana, utt).
Kristīgā reliģija Latvijā ir visai komiska un bēdīgi traģiska vienlaicīgi, jo garīgajai tradīcijai ir bijis milzīgs pārrāvums, un tas būs vēl jūtams pāris paaudzēs.
Daudzas lietas ir devalvētas un izkropļotas līdz nepazīšanai.

Ja interesē dziļākas pārdomas - 2 literatūras ieteikumi, briljantas un vienkāršas grāmatas (abas latviešu valodā):
K.S. Luiss, "Vienkārši kristietība";
Modris Plāte, "Iesākumā Dievs III" (Zvaigzne ABC).

Zinātniski visnopietnākais pētījums gan par vēsturisko Jēzu, avotiem, gan sākotnējo mācību un kārtību kristietībā:
A. Merz / G. Theissen, Der historische Jesus (analogi arī angļu, franču, spāņu u.c. valodās). Tā gan zinātnisko pētījumu apkopojums, bet arī LV viegli pasūtināt.

Nedod die`s ka vel Mizx izliks savas domas. Varesim iesiet gramatu.

P.S. Bez obidi.

Labs palags
Bet saturīgs.
Tikai pasakiet man, tumsoņam, kādēļ latvietim vajag kristietību? Bija tak sava reliģija, kura izpostīta. Ja jau atgriežamies pie saknēm, tad atgriežamies pa īstam.

Tā vispār ir smaga tēma, kristietīgā ticība, nav nekas vairāk, kā ebreju bizness, kas izdzīvojis līdz mūsdienām, un neviena politiskā iekāra, nekādos laikos nav nodarījusi cilvēcei tik daudz posta kristieši (ar krustu, uguni un zobenu).
Sorr ja kādu aizskāru, bet tāds ir man viedoklis un varētu grāmatu par šo tēmu uzrakstīt.

Faktiski jau šeit prasītos atkal palags.... tieši tāpēc jau ieteicu abas latviski iznākušās grāmatas (K.S.Luiss ir Tolkīna draugs, ļoti interesanta personība) - būs tikai labums, ja Mercedes braucējs būs izglītots arī garīgajā jomā
Jānodala lieta tās būtībā no tā, kā to dažkārt nelietīgi, savtīgi, neētiski vai kā citādi pasniedz vai izpilda...
Reliģijā tās pamatlietas ir ticības, nevis racionālu pamatojumu/pierādījumu jautājums.
Kristietība izaug no judaisma, kas ir ne dabas/senču/pasaules izskaidrojumu...., bet gan atklāsmes reliģija.
Pamats ir vēsturiskas Dieva atklāsmes, kas fiksētas Rakstos. Tāpat arī kristietībā Jēzus ir vēsturiska persona, pamatā tur ir vēsturiski notikumi.
Tāpat arī jūdaisma un līdz ar to kristietības unikālais (ekskluzīvais) pieteikums ir monoteisms - ticība vienam Dievam, kuram ir konkrētas ētiskas prasības cilvēkiem. Tas dod ļoti reālistisku skatījumu uz cilvēku un pasauli.
Raksti - protams, tur ir gan cilvēka, gan Dieva vārds, viss kopā. Tomēr Raksti satur garīgu pieredzi, ko cilvēce savākusi tūkstošiem gadu garā pieredzē, vienā paaudzē tādas zināšanas un pieredze nav iespējamas.
Pēdējā analīzē tas ir jautājums par ticību Rakstiem kā Dieva Vārdam... tas tā, ja tiešā tekstā...