Ar mokām izlasīju Noksa Andersona (pseidonīms! - autors viens latviešu zinātnieks) grāmatu "Vēstures vēsture. Kristietības paradigmu izmeklēšana".
Diemžēl gaidīju ko labāku...
Domāju, ka daudzi nezinātāji ar to "iepirksies" tāpat, kā ar visiem "DaVinči kodiem" u.c. pseidozinātniskās bāzes literatūru.
Grāmatā pilnīgi tiek ignorētas akadēmiskās (kritiskās) teoloģiskās, vēsturiskās, sociālās u.c. pētniecības atziņas. No "vēsturiskiem" "faktiem" tiek izlasīti tikai tie, kas der iecerētajai domai, bet tiek ignorēta virkne faktu, kas lāgā neiederas autora konstrukcijā.
Un šis vienpusīgais faktu materiāls tiek interpretēts (un ne analizēts - uzdrīkstēšos apgalvot, ka analīzes tur nav vispār, jo vienkārši tiek ignrētas elementāras zinātniskās pētniecības metodes) ļoti vienpusīgi, izraujot no konteksta un ieliekot kaut kādā pašradītā uzskatu sistēmā.
Jebkurš zinātniski nopietns vēsturiskā Jēzus un Jaunās Derības pētnieks šeit šausmās "saķertu galvu"... autoram diemžēl trūkst elementāru teoloģisku un arī vēsturisku zināšanu... Reliģijas lietās arī skats "no malas" nav ne objektīvs, ne nopietni vērā ņemams...

Labs temats diskusijām!

Diez vai.... Ja tauta atsauksies, tad būs skaļa dikusija par dieva esamību, un kristietības,- kā tādas, - grēkiem. un beigās katrs paliks pie saviem uzskatiem....
Veltīgi Tu, Versipelli, pacēli šo jautājumu, veltīgi...

Tiem, kas lasa un interesējas par garīgām/filosofiskām lietām, varu ieteikt šādus darbus:

1) Viljama P. Janga "Būda" - labs un domājošam clvēkam nedaudz pārsteidzošs romāns, kas ļauj izkāpt no ierastajām domāšanas "smilšu kastītēm" un paraudzīties uz it kā zināmo no jauna. Vienīgi man gan šķiet, ka grāmata labāk saprotama tiem, kuriem jau ir kāda pieredze/zināšanas par Kristietību.

2) Tie, kuri grib "iebraukt" Kristietības diskursā un problemātikā ļoti vienkāršā, aizraujošā, bet reizē arī zinātniski/teoloģiski/vēsturiski u.c. korektā veidā, iesaku K.S. Luiss "Vienkārši Kristietība". Izcila grāmata savā loģiski asajā vienkāršībā (K.S. Luiss ir Tolkīna draugs).
Ļoti asa un ironiski trāpīga ir K.S. Luisa "Skrūvšņores vēstules" - tiem, kas cīnās/domā par savu garīgo pieredzi.
Ir liela māksla sarežģītas lietas pateikt bērnišķīgi vienkārši, skaidri, ar labu humora devu.

3) Tas gan nav no reliģijas tēmas - bet ja kādam ir kaut vai ieskats 20. gadsimta filosofiskajās radīcijās (analītika, dialektika u.c.) un ir interesants filosofiskais diskurss ļoti asprātīgā veidā -
Pēteris Hēgs (dāņu rakstnieks) "20. gs. sapņu vēstue". ļōti trāpīgs un literāri smalks darbs. Nav nemaz sliktāka jau senāk iznākusī "Smillas jaunkundzes sniega izjūta". Aizraujošs autors stāstījuma meistarības ziņā.

4) Ļoti neparasts darbs tiem, kas mīl klīst alternatīvās un nepieradinātās pasaulēs, ir Kītsa Robertsa "Pavana".
Saturiski to nevar tik viegli izstāstīt (fantāzijas romāns: Reformācija Anglijā un Eiropā izgāžas, līdz ar to Eiropai iet garām arī Apgaismības laikmets... kāda izskatās "mūsdienu pasaule" ), bet galvenais tur ir neomulīgi neparastā noskaņa, tas, ko lasot var iztēloties savu acu priekšā.
Nedaudz tā pati sajūta, kas bērnībā lasot Artūru Lielo....


5) Viena no visneparastākajām, smalkākajām un literāri vismeistarīgākajām pēdējos gados lasītajām grāmatām laikam būs Haruki Murakami "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules".
Izlasiet, un redzēsiet, kas ir īsti labs darbs!

Ja vien būtu laiks lasīt .....

Diskusijas nosaukums - Grāmatas. Un tas ir plašāks jēdziens par reliģiskām grāmatām.

Par grāmatām runājot, pēdējā laikā ir līdzīga situācija kā Misters X - nav laika lasīt. Cik atceros, pēdējā grāmatu, ko esmu izlasījis, ir bijusi V. Igo "Nožēlojamie". Ļoti iesaku, vienīgais, apjoms paliels, un brīžiem nedaudz izstiepta.

Piekrītu, šeit nevajadzētu sākt vecās šķēpu laušanas un neauglīgos principu/ticības karus.
Reliģiskai tematikai iesākumā bija tikai gadījuma raksturs, atbilstoši manai specifiskai interesei.
Šeit painformēsim viens otru par grāmatām, kuras IR vērts izlasīt, no kurām var ko gūt/mācīties/pārdomāt.

Ir vērts pat no jauna pārlasīt arī tās grāmatas, kuras kādreiz lasītas.
Piem. vasarā izlasīju O. Balzaka "Kopotos rakstus".
Kādreiz tos nesapratu vai saskatīju tur pavisam ko citu.
Interesanti, ka Balzaks min ne tikai Breguet manufaktūras pulksteņus (sīki un kaifīgi aprakstot šos šedevrus tā, ka nevilšus sāc pats meklēt materiālus par tiem), bet pat pavisam bieži min Kurzemi un Jelgavu!
Kad pēc revolūcijas Francijā gāja pārāk "karsti", franču muižniecība nereti meklēja drošu un labklājīgi mierīgu patvērumu Jelgavā...

Ome minēja pasaules literatūras klasiku.
Nobriedušākā vecumā ir vērts izlasīt kaut vai Tomasa Manna "Dr. Faustu".
Vai Brāļu Grimmu pasakas to biedējošajā dziļumā.
Nemaz jau nerunājot par"Gēti un Šekspīru.
Skolā pret šiem izcilajiem darbiem drīzāk iedzina riebumu...
Ja palasa pats... tas ir pirms gadsimtiem, bet domas lidojums daudz smalkāks, nekā šodienas valodas apritēs: Nu kaut vai Šekspīra teiciens: "paldies tev, Mēnestiņ, par taviem Saules stariem!"

1) Ieteikums kluba mājas lapas moderatoriem Versipelli pārdēvēt no pieredzējuša uz ļoti pieredzējušu lietotāju!

2) Visu vainu nedrīkst novelt uz laikmeta tendencēm, bet tā ir - laika lasīt nav. Protams, ka vainot varam tikai paši sevi. Vienīgā grāmata, ko esmu nopircis ir L. Lapsas Brīvības grāmatu, tikai tāpēc, ka tur ir viņa kā aculiecinieka vēstījums par eksotisko un man īpaši ļoti interesējošo valsti Ziemeļkoreju.

Noželojami, vai ne? 1 grāmata mūžā Ir jau tā, ka internetā var dabū šo to no literatūras. Tagad ir tā, ka pavadot dienu pie interneta tiek meklēta info par sev interesējošām lietām, kas dažkārt ir daudzlapušu .pdf izmēros. Tā kā ābeces aizmiršana nedraud

Par skolu nerunāsim Voluntāri izlasot Regīnas Ezeras darbus gan jutos patīkami pārsteigts.

Kādreiz mājās sāku lasīt Balzaku, patika, bet tā arī pametu. Man vairāk patīk populār un mazākpopulār zinātniskā literatūra. Daudz ko no tā var dabūt pameklējot paši ziniet kur, video formāta, kas ir vieglāk uztverams. BBC 4 radītais materials ir favorīts.

Versipelli, Tu droši vien esi "hardwarisko" grāmatu piekritējs. Bet ka Tev ir kāds visiem pieejams fails vai links, padalies!

Esmu ļoooti konservatīvs - priekšroku dodu klasiskajai, tradicionālajai grāmatai papīra formā. Lasīt grāmatu un lasīt to pašu elektroniski nav viens un tas pats. Bet diemžēl grāmatas lašīšana kļūst arvien dārgāks prieks... žēl arī, ka Latvijā arvien vairāk zūd grāmatu ārējā kvalitāte (neskatoties uz permanenti augošajām cenām) - neskatoties uz krāšņajiem un un dažreiz pat mākslinieciskajiem vākiem, lapu sašuvums ir paviršs, teksti šķībi, pabāli, mākslīgi retinātiem burtiem, nepatīkamā fontā....
Tagad par padsmit Ls var nopirkt biezu jo biezu romānu, lai gan kvalitatīvi izdodot, sanāktu vismaz 2x plānāka grāmata - un arī patīkamāk lasāma...
Daiļliteratūru (stāstus, romānus...) lasu TIKAI "dzīvajā", ne elektroniski.
Visu pārējo meklēju datu bāzēs.
Tie, kas studē augstskolās - par smieklu naudu pieejamas teju visas lielākās datu bāzes pasaulē. Bezmaz par 2 aliņu cenu tiek klāt jebkuram senajam rokrakstam (piem., Parīzes nacionālā bibliotēka), var arī pasūtīt grāmatas no jebkuras valsts, jebkuras bibliotēkas, pat retos eksemplārus. Dažkārt visādiem brīnumiem akadēmiskajā apritē var tikt klāt par velti.
Mīnuss ir tas, ka šī sistēma attiecas tikai uz augstskolu publiku.
Gribas cerēt, ka jaunā Nacionālā bibliotēka šo lietu labos, lai gan visticamākais tautai viss būs par baltu naudu...
Lai gan - kaut kādu akadēmisko periodiku, publikācijas lasu elektroniski, bet nopietnākas grāmatas un to, kas man īpaši svarīgs, cenšos iegādāties papīra/grāmatas formātā.
Kādreiz taupīju naudu un kopēju. Bet, kad māja šo kopiju dēļ sāk līdzināties midzenim, tad jāmaina metodes...

Agrāk (pusaugu gados) tika ļoti ļoti daudz izlasīts. Visvairāk patika A. Dimā (tēvs) darbi, Dž.Londona sējumi un Žils Verns arī bija ļoti populārs.

Pēcāk Strugackis un viņa garadarbi.