|
Vakara pasaciņa.
Reiz dzīvoja maza čiksīte, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti.
Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu:
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt,bet neaiztusē prom no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”
I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā.Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Sarkanķobīte iečekoja reaļnās puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Nezini kādu tusu, kur var ietusēt šovakar?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata,ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un šī durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.
„Bļin, kas tev par ausīm?! Čo tik lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte.
„Galīgākā aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!”atcirta vecmutere.
Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
„O bože, kas par lielām acīm!”nerimās Sarkanķobīte.
„Da labi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!”atteica vecmutere.
Bet Sarkanķobīte nebija galīgākā lose,tāpēc šai bija tāds čujs, ka kaut kas nav riktīgi.
„Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„Jeibogu,tu čist esi galīgi tupa, kas tev nedalec,ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar striķi piebeidza vilku.
Vīī, Sarkanķobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, ķipa šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc
_________________
Das Beste oder nichts!
|
_20_20.png "Twitter"){kind=small}
