nu lab, tad es metīšu ķieģeli jebšu, kas pirmais pagadīsies pa rokai :whistle:

...tiesi taa nem kiegeli un met!!!it iipasi ja redzi ka es tuvojos!!!...

eh, es pat nemāku nolamāties, kur nu vēl kādam ar ķieģeli iemest...

Es gan kā tanks visur cauri, vislabāk patīk forsēt sašķūrētās grēdas ielas malās reizēs, kad jātiek kādā pagalmā, bet sētnieki haltūrē... Tagad gan jāsāk uzmanīties, ka netrāpu kādā sasalušā kaudzē... W201 tomēr purns no plastmasas...

Mans zvērs arī trešdien divreiz uz līdzenas (nu, gandrīz) vietas palika... Nekur nekustējās kamēr saviem zirgspēkiem nepieliku klāt divus cilvēkspēkus (otrajā reizē vienu opeļspēku:)). Pirmajā muļļāšanās reizē ABS izrubījās. Tā arī neieslēdzās līdz uztaisīju engine restart. Braucot bez ABS, vienā brīdī atcerējos escorta laikus. :?
Pēc tam sāku domāt par jaunām ziemas riepām, jo tas nelikās normāli...
bet izdomāju, ka ilgi jau šitāds trakums nebūs.

Starp citu, cauri sniegam jau es arī eju kā tanks. kamēr nav piesalis vai biezāka putra.

Sniega tīrītāji kā parasti ir pārsteigti nesagatavoti un izrāda pilnīgu impotenci.
Melngaiļa iela nav tīrīta kopš pirmā sniega, un ticiet man, ja jums nav G vai ML, tur jums MB likt negribēsies.

Renoir: Hmm, Melngaiļa iela, kā zini, ir savējā -- tās galā arī dzīvoju, turpat auto... Un tajā netīrītajā malā ik ziemu atrodu vietu kur droši braucu iekšā (to nekad nav tīrījuši... vismaz pēdējos 9 gadus noteikti ne...), reiz gan tā pamatīgi aplauzos šo manevru atkārtojot ar Opel Omega -- tas bija uz ilgu...

a man jauns paraksts!! hihi
f* friday

Haijā, MB :evil:

8D

mācieties no citu kļūdām:

KĀPEC ES ATLAIDU SAVU SEKRETĀRI…

Pirms divām nedēļām bija mana 30. dzimšanas diena, un
tāpat jau es nejutos diez cik fantastiski torīt.
Es devos brokastot, zinot, ka mana sieva būs jauka,
novēlēs man daudz laimes dzimšanas dienā, un droši vien uzdāvinās dāvanu. Viņa pat nepateica labrīt, nemaz nerunājot par daudz laimes. Es nospriedu, OK, tādas jau tās sievas ir. Bērni gan atcerēsies. Bērni ieradās pie brokastīm un neteica ne vārda. Dodoties uz darbu es jutos diezgan nelāgi. Kad es ierados savā birojā, mana sekretāre, Lienīte, teica, "labrīt, šef, daudz laimes dzimšanas dienā". Es sajutos mazliet labāk; vismaz kāds bija atcerējies. Es nostrādāju līdz pusdienlaikam. Ap pusdienlaiku Lienīte pieklauvēja pie mana kabineta durvīm un teica, "zini, ir tik skaista diena, un ir Tava dzimšanas diena, aizejam pusdienās, tikai mēs divatā". Es atbildēju, "Hei, tā ir foršākā lieta, ko esmu dzirdējis pa visu dienu! Ejam!"
Mēs aizgājām nevis uz ēdnīcu, kur mēs parasti ejam,
bet uz mazu klusu, privātu restorāniņu, izdzērām pa
diviem Martini un pusdienas bija patiesi izdevušās.
Atpakaļceļā uz biroju, viņa teica: "Klau, ir tik skaista
diena, mums taču nav jādodas atpakaļ uz biroju?" Un es teicu "Nu laikam jau nav gan…" Viņa teica "Ejam pie manis". Kad mēs ieradāmies viņas dzīvoklī, mēs izdzērām vēl pa vienam Martini un izsmēķējām pa cigaretei. Tad viņa teica: "Šef, ja tu neiebilsti, es aiziešu uz guļamistabu uzvilkt kaut ko ērtāku". "Protams", es sajūsmā atbildēju. Viņa iegāja guļamistabā un pēc kādām sešām minūtēm iznāca laukā........................
nesdama milzīgu dzimšanas dienas torti, un viņai
sekoja visi mani darbinieki, sieva un bērni.
Visi dziedāja "augstu laim` un prieku"............

Un es sēdēju uz dīvāna.............................
Un kājās man bija tikai zeķes.............................

erm...NSNF daiļrade ienāk arī šeit....amigoz...jau lasīts... :whistle: