07. Janvāris 2009, 17:37
Slimnīca...
Uzgaidāmā telpa...
Sieviete tā ap 40 gadiem nervozi pavada laiku...
Ienāk ārsts... sieviete pielec kājās un jautā:
-Daktrer, dakter, kā manam mīļajam vīriņam?
Ārsts lēnā garā novelk asiņainos cimdus.... izņem cigareti... lēnām aizpīpē, ievelk dūmu un saka:
-Operācija bija veiksmīga... cik nu veiksmīga varēja būt!
Sieviete vēl nervozāk prasa:
-Kā būs, nu kā? Viss būs labi?
Ārsts ievelk vēl vienu dūmu... izpūš un saka:
-Viņš tagad ir komā, bet domāju, ka pēc divām, dienām pamodīsies!
Sieva paliek vēl nervozāka!
Dakters turpina:
-Tad viņš būs pamodies un atradīsies intensīvajā terapijā, bet no sākuma viņš nevarēs ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt!
Sieva paliek vēl nervozāka!
Dakters turpina:
-Pēc divām nedēļām Jums viņu vajadzēs ņemt uz mājām, jo mums ir ierobežots budžets un vietas slimnīcā, bet tā kā viņš būs paralizēts, tad kādam vajadzēs viņu apkopt u.t.t.
Sieva pavisam nervoza rausta matus un domā:
-Ārprāts, ārprāts! Mans mīļais vīriņš, kas viņu apkops, jo neviena cita nav, man nāksies iet prom no darba, Ak dievs kā mēs spēsim dzīvot...
Ārts turpina:
-Tad pēc laika viņš varēs parunāt un dzirdēt, arī redzēt... nē redzēt nevarēs, būs akls... Pēc 3 mēnešiem iespējams, ka varēs pakustēties, bet vispār nē - viņš paliks paralizēts!
Sieva jau nezin, kur likties un ko darīt, staigā un plūc sev matus āra un histērijā laiž asaras....
Dakteris:
(smejoties)
-He he! Pajokoju es.... pajokoju... nomira viņš, nomira...