17. Februāris 2005, 13:01
vēstule, kas bija domāta kristapzam.nejauši nonāca pie manis...
Sveiks
dēliņ!
Gribēju tikai Tev uzrakstīt
dažas rindas, lai pateiktu, ka vēl esmu
dzīva. Nu? Saprati, ka esmu dzīva? Tava
māte.
P.S.
Rakstu lēnām, jo zinu,
ka tu neproti ātri lasīt. Tu nepazītu
mūsu māju, kad pārbrauktu, jo mēs esam
pārcēlušies. Tēvam ir jauns, ļoti labs
darbs. Zem viņa tagad ir 5000 cilvēku.
Viņš pļauj zāli kapos.
Šī tik tiešām
ir pasakaina vieta. Te ir pat veļas
mazgājamā mašīna. Es gan nezinu, vai tā
strādā, jo pagājušajā nedēļā ieliku
mazgāties palagus un kopš tās reizes
neesmu tos redzējusi. Runājot par
mēteli, kuru tu gribēji, lai tev
nosūtam, tēvocis Stenlijs teica, ja to
sūtīsim pa pastu, tas kopā ar pogām būs
pārāk smags, tādēļ mēs tās nogriezām un
ielikām kabatās.
Tavai māsai šorīt
piedzima bērniņš. Es vēl nezinu, vai tas
ir puika, vai meitene, tāpēc nevaru
pateikt, vai tu esi onkulis vai tante.
Pirms dažām dienām uzsprāga krāsns
virtuvē. Mūs abus ar tēvu trieciens
izsvieda ārā pa durvīm. Tā bija pirmā
reize pēdējos desmit gados, kad bijām
izgājuši kaut kur kopā.
Pagājušonedēļ lija tikai divas
reizes. Pirmo reizi trīs dienas, pēc tam
četras. Pirmdien bija tik stiprs vējš,
ka mūsu vistas izdēja vienu un to pašu
olu četras reizes.
Vakar Džons
nejauši ieslēdza mašīnā savas mašīnas
atslēgas. Mēs pa īstam satraucāmies, jo,
lai dabūtu mani un tavu tēvu laukā, bija
vajadzīgas divas stundas.
Onkulis
Teds pagājušonedēļ iekrita viskija mucā.
Daži vīri mēģināja viņu izvilkt laukā,
bet viņš pretojās un noslīka. Mēs viņu
kremējām, un viņš dega trīs dienas.
Kā redzi, īpaši daudz jaunumu nav,
nekas sevišķs nav noticis.
Tava
mīlošā māte.
P.P.S. Gribēju Tev
nosūtīt kādu naudiņu, bet biju jau
aizlīmējusi aploksni.