Ražošanas periods: 2002 - šodien

Maybach ir augstākās klases zīmols, kurš bija aktīvs 1920-30ajos gados, un kuru 2002.gadā pārpirka un atdzīvināja Daimler AG koncerns. Maybach auto ir pozicionēti pat virs S-klases, un tās tiešie konkurenti gan luksusa/komforta, gan cenas ziņā ir Rolls-Royce un Bentley. Maybach ir pieejami divos izmēros - 5.7m un 6.2m - un modeļu nosaukumi attiecīgi ir Maybach 57 un Maybach 62. Diemžēl auto tirdzniecības rādītāji nav īpaši spoži, jo tas bieži tiek kritizēts par savu ne pārāk veiksmīgo dizainu un tā pārlieku lielo līdzību Mercedes-Benz S-klasei, no kuras Maybach ir aizguvis ļoti lielu daļu aprīkojuma un tehnisko risinājumu.

W240

Maybach ir luksusa klases automarka, kura aktīvi darbojās 1920ajos un 30ajos gados, un kuru 2001.gadā pārņēma un atdzīvināja DaimlerChrysler AG (šobrīd Daimler AG). Maybach šobrīd kalpo kā Mercedes-Benz premium zīmols. Pats firmas nosaukums ir izcēlies no tā dibinātāja – Vilhelma Meibaha – uzvārda.

Klasiskais Maybach ir luksusautomobīlis, kuru Maybach-Motorenbau GmbH rūpnīcā ražoja Vilhelma Meibaha dēls Karls Meibahs (1879-1960). Paralēli luksusa klases auto būvniecībai, Karls Meibahs bija arī specializējies dzinējbūvē, kurus izmantoja arī motorlaivās, lidmašīnās un dirižabļos. Tādējādi viņš bija arī tiešs konkurents Daimler uzņēmumam. Laikā, kad ekonomiskās krīzes apstākļos auto tirdzniecība stagnēja, Karls Meibahs izvairijās no krīzes uzņēmumā kļūdams par Trešā Reha lielāko dzinēju piegādātāju.




1920-1939 gadu klasiskie Maybach limuzīni bija tā laika spilgtākie statusa simboli starp bagātajiem un varenajiem. Maybach un tā tiešākais konkurents Horch bija īpaši iemīļots starp veiksmīgiem uzņēmējiem, aktieriem un dziedātājiem, jo šie auto bija labākie, jo tajā laikā cilvēks par naudu varēja iegādāties. Uzplaukot Nacionālsociālismam, klienit pamazām sāka atteikties no sava iemīļotā Maybach zīmola, jo šos auto sāka uzskatīt par pārāk šovinistiskiem un klienti nevēlējās būt pārāk pamanīti. Nacistu augstakajām amatpersonām gan bija savādāks viedoklis par tik ekstravagantām mašīnām. Lai gan sākotnēji arī viņi centās būt nedaudz pieticīgāki un Maybach vietā izvēlējās Mercedes-Benz automobīļus, ar laiku arī pats Mercedes-Benz kļuva arvien ekstravagantāks un sāka ielauzties Maybach teritorijā.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pārpirkt Rolls-Royce/Bentley zīmolus (Rolls Royce pārņēma BMW un Bentley – Volkswagen), 2002.gadā DaimlerChrysler pārpirka un atdzīvināja Maybach zīmolu, paturot arī tā oriģinālo logo. Šos luksusauto ražo Maybach rūpnīcā Zindelfingenā (Štutgarte).



Izveidoti tika divi Maybach modeļi – 57 un 62. Abi šie modeļi atškirās tikai ar riteņu bāzes garumu, un pašu modeļu nosaukumi reprezentē auto garumu – modelis 57 ir 5.7m garš un 62 ir, attiecīgi, 6.2m garš. 57 visdrīzāk vadīs pats īpašnieks, kamēr pie 62 stūres visdrīzāk sēdēs šoferis. Abi šie modeļi ir apveltīti ar vienu un to pašu dzinēju, kurš ir Mercedes ražots 5.5-litru divu turbīnu V12 agregāts ar 550zs lielu jaudu.

2002.gada 26. jūnijā, no Southamptonas Anglijā uz Ņujorku ar prāmi Queen Elizabeth II tika nosūtīts stikla kastē ievietots Maybach 62. Mēdiju un kompānijas pārstāvji tika izmitināti glaunajos prāmja apartamentos.

Kuģis Ņujorkā ieradās 2. jūlijā, un to pavadīja ugunsdzēsēju kuģi un pat viens ballēšanās kuģis. Helikopteris nocēla auto no prāmja uz piestātnes un tad tad auto devās uz Regent viesnīcu Volstrītā.



Maybach 57

Maybach 57 ir bāzes modelis ar īsāko no riteņu bāzēm.

Maybach 57 S

DaimlerChrysler modeli 57 S debitēja 2005.gada Ženēvas motoršovā. Tam ir uzstādīts jaudīgāks, 6.0-litru V12 dzinējs, ko veidojis AMG kantoris. Jauda līdzšinējo 550zs vietā ir palielināta līdz 612zs, un griezes moments sasniedz 1000Nm. Pateicoties šiem rādītājiem, auto līdz 100km/h ieskrienās ātrak kā 5 sekundēs. Tam ir uzstādīti 20” vieglmetāla diski, un tas ir par 13mm nosēdināts.

Burts „S” modeļa nosaukumā nozīmē „special” nevis „sport”, kā varētu likties.

Maybach 62

Maybach 62 ir modeļa 57 „lielais brālis”, un tas ar 57 dala lielāko daļu papildus aprīkojuma, lai gan ir lietas, kas pieejamas tikai priekš 62. Aprīkojuma sarakstā varēsiet atrast pilnībā atlaižāmus auzmugurējos krēslus, līdzīgus kā lidmašīnu biznesa klasēs, tonētus un infrasarkano staru necaurlaidošus logus visapkārt, Airmatic gaisa piekari, mērinstrumentus pie jumta auto aizmugurē, kas pasažieriem rāda auto pārvietošanās ātrumu, laiku un āra temperatūru, atvāžāmus galdiņus aizmugurē sēdošajiem, BOSE surround skaņas sistēmu, kā arī ledusskapi. Maybach 62 ir arī aprīkots ar COMAND sistēmu, kurā ietilpst DVD navigācija, CD mainītājs aizmugurējos krēslos, DVD atskaņotājs un TV uztvērējs priekšā un aizmugurē, divi LCD ektrāni, kuri iebūvēti priekšējo krēslu galvas balstos, divi austiņu komplekti un durvis, kas spēj aizvērties automātiski.



Lai gan viss šis iepriekš nosauktais aprīkojums jau ir iekļauts bāzes komplektācijā, ir arī iespējams par attiecīgu samaksu pasūtīt vēl pāris opcijas. Starp šādām opcijām ir panorāmisks stikla jumts un ārējās komunikācijas iekārta ar mikrofonu un skaļruņiem auto ārienē, lai auto aizmugurē sēdošie pasažieri nenolaižot logus varētu sarunāties ar cilvēkiem ārpus mašīnas. Vēl iespējams arī pasūtīt elektriski aptumšojamu stiklu, kas nodala šoferi no aizmugurē sēdošajiem pasažieriem. Dārgākā no „ekstrām” ir B4 kategorijas auto bruņošana.



Maybach 62 S

Maybach 62 S tika prezentēts 2006.gada novembrī Auto China izstādē Pekinā. Tas ir aprīkots ar to pašu modificēto dzinēju, kurš sastopams arī 57 S modelī.

CenasMaybach cenas ir pozicionētas, lai tieši konkurētu ar Rolls-Royce. Cenas 2008.gada sākumā bija šādas:

Maybach 57 - € 366,934/ $ 341,750
Maybach 57 S - € 417,402 / $ 381,250
Maybach 62 - € 431,055 / $ 392,750
Maybach 62 S - € 492,602 / $ 432,250
Maybach Landaulet - € 900,000 / $ 1,350,000
Īpašie modeļi

Brabus Maybach

Auto tjūninga uzņēmums Brabus, kurš ir slavens ar savām Mercedes-Benz un Smart automobīļu jaudas un optiskajām modifikācijām 2004.gadā izveidoja savu versiju 57/62 modeļiem. Šie auto saņēma nelielus vizuālus uzlabojumus, bet lielākais akcents bija uz dzinēju jaudu, kura tika palielināta līdz 730zs un 1026Nm. Tādējādi milzīgais limuzīns līdz 100km/h ir spējīgs ieskrieties 4.9 sekundēs, kamēr tā maksimālais ātrums ir elektroniski ierobežots pie 300km/h.

Tas padarīja Brabus Maybach par visātrāko super-luksusa auto pasaulē, tieksme, kura aizsākās 1968.gadā ar Mecedes-Benz 300SEL 6.3



Maybach 62 Landaulet

Maybach 62 Laundaulet, kurš ir bāzēts uz Maybach 62 S, atdzīvina klasisko landaulet virsbūves stilu, kurš bija populārs 1920ajos un 30ajos gados. Šo auto darbina 612zs jaudīgs V12 biturbo dzinējs, un tā priekšējie sēdekļi ir pilnībā nodalīti no aizmugurējā pasažieru nodalījuma ar elekotrniski bīdāmu dalītājlogu. Aizmugurējo sēdekļu pasažieri var izbaudīt sauli pateicoties atbīdāmam mīkstajam jumtam. Šofera nodalījums viss ir apdarināts ar melnu ādu, kamēr pasažieru nodalījums viss ir baltā ar klavierlakas melnu un zeltīti melnu granīta apdari. Dalītājloga caurspīdīgumu arī ir iespējams elektroniski regulēt.

Maybach šo auto prezentēja Tuvo Austrumu Internacionālajā Autoizstādē 2007.gada novembra beigās kā koncepta auto. Īsu laiku pēc tam tika paziņots, ka auto tiks ražots ļoti ierobežotos daudzumos.



Maybach Exelero

Maybach Exelero ir īpašs modelis, ko Maybach rūpnīca izveidoja pēc Fulda riepu ražotāja pasūtījuma.

Pirmoreiz Maybach un Fulda sadarbojās jau 1930ajos gados, kad Maybach priekš Fulda izveidoja auto, kurš bija paredzēts īpaši augstu ātrumu sasniegšanai. Ar šī auto palīdzību Fulda vēlējās reklamēt savas jaunākās riepas, kuras bija paredzētas īpaši augstām slodzēm. Exelero priekšgādējis bija revolucionārs plūdlīniju auto, un tas tika uzbūvēts tikai vienā eksemplārā uz Maybach SW 38 bāzes. Augstas veiktspējas riepas (tolaik tām bija jāiztur ātrumi līdz pat 200km/h) ar šī auto palīdzību tika testētas līdz 1938.gadam, bet, diemžēl, Otrā pasaules kara laikā šis auto aizgāja nebūtībā.

Laižot klajā jaunākās augstas veiktspējas riepas Fulda Carat Exelero, uzņēmums atcerējās, ka agrāk bijusi šāda sadarbība, un izdomāja atkal vērsties pie nu jau atdzīvinātā Maybach pēc palīdzīvas. Sadarbības rezultātā uz Maybach 57 S bāzes tika izveidota sporta kuepja, kuras virsbūvi projektēja četri studenti no Pforzheimas augstkolas Transportlīdzekļu dizaina nodaļas. Pati auto būve tika uzticēta Turīnā bāzētam uzņēmumam Stola, kuri specializējas prototipu izstrādē.

Milzīgo 315/25 ZR 23 riepu testēšanu uzticēja Klausam Ludwigam, kurš Itālijas Nardo trasē ar otro piegājienu sasniedza 351.45km/h lielu ātrumu, tādējādi pārsniedzot nepieciešamos 350km/h un pierādot riepu izturību pie ekstrēmi lieliem ātrumiem. Ievērojams ir arī ātrums, ar kādu Exelero sasniedz 100km/h – tās ir tikai nieka 4.4 sekundes pie 2730kg augstas auto pašmasas.



Tirdzniecības rādītāji

Lai gan sākotnēji tika uzskatīts, ka tirgus pēc šāda dārga auto tikai augs, realitāte izrādijās daudz skarbāka. Jau pavisam ātri nācās secināt, ka tirdzniecības prognozes tikušas smagi pārvērtētas. Pārsprāgstot tā sauktajam „Interneta burbulim”, tika zaudēts liels likviditātes apjoms, kā rezultātā jūtami saruka arī potenciālo klientu skaits. Nepalīdzēja arī jauna konkurence Bentley Continental Flying Spur veidolā, kas jau labi atpazīstamu preču zīmi piedāvāja par uz pusi zemāku cenu. Tomēr par lielāko Maybach problēmu tiek uzskatīts tā dizains. Kamēr daži to uzskatīja par piezemētu un elegantu, daudzi to kritizēja un dēvēja par „uzpumpētu S-klasi” un par pirkstu rādīja uz pārāk lielo skaitu detaļu, kuras tik tiešām tika aizgūtas no S-klases.

Līdz 2005.gadam tika nopārdota tika puse no paredzētā auto skaita. 2004.gadā visā pasaulē kopā tika pārdoti tikai 500 Maybach, no kuriem 41 palika tur pat Vācijā. 2005.gadā Vācijā notirgoja 25 Maybach, un gadu vēlāk šis cipars nedaudz izauga līdz 32. Kopš 2005.gada uz privātpersonu nav bijis piereģistrēts neviens jauns Maybach automobīlis.