Ražošanas periods: 1972 - 1991

SE klase ir Mercedes-Benz luksusa klases flagmaņu sērija, kura 70ajos un 80ajos gados stiprināja Mercedes-Benz zīmolu kā augstākās klases automobīļu ražotāju. SE-klases arī uzsāka tradīciju kā jaunāko tehnoloģiju debitantes, padarot tos par līderiem braukšanas komforta un drošības ziņā. SE-klase ir priekštece S-klasei, un lai gan modeļu apzīmējumos tas vēl neatspoguļojās, formāli tās bija pirmās sērijas, kuras jau no rūpnīcas sauca par S-klasēm. Standarta varianti tika apzīmēti ar saīsinājumu SE, bet lielākā daļa modeļu bija pieejama arī ar pagarināto riteņu bāzi, kuru dēvēja par SEL. 1991. gadā ar W140 sērijas parādīšanos tika mainīta arī nomenklatūra, un SE/SEL-klases apvienojās zem viena sērijas nosaukuma - S-klase.

W126

Ražošanas periods: 1979 - 1991

W126 sērija savu debiju svinēja 1979.gadā kā pēctecis W116 sērijai, un tā bija tikai otrā Mercedes-Benz flagmaņu paaudze, kuru oficiāli dēvēja par S-klasi. Sākotnēji W126 piedāvaja ar rindas sešu cilindru, V8 un turbodīzeļu variantos. 1981.gada septembrī prezentēja arī 2-durvju kupejas variantu. Salīdzinot ar tā priekšteci, W126 bija daudz aerodinamiskāks, ietilpīgāks, jaudīgāks un ar mazāku degvielas patēriņu. W126 debitēja ar jauno Mercedes-Benz dizaina filizofiju, kas pēc tam pakāpeniski parādijās arī pārējos modeļos. W126 arī bija aprīkots ar daudzām nozīmīgām drošības inovācijām, kā piemēram, pirmoreiz tika uzstādīti drošības gaisa spilveni, drošības jostu nosrpiegotāji un vilkmes kontrole.



W126 tika ražots veselus 12 gadus, no 1979. līdz 1991.gadam, kas ir garākais dzīves cikls starp S-klasēm, gan tām, kas nāca pirms W126, gan tām, kas nāca pēc. Kopumā tika saražotas 892’123 W126 S-klases visās tās virsbūves formās, no kurām 818’063 bija sedani un 74’060 kupejas, padarot to par visu laiku vispopulārāko S-klasi. Līdz 1992.gadam tika saražoti arī 38 īpaši bruņoti W126. Dienidāfrikas rūpnīca atsevišķus W126 S-klases modeļus ražoja līdz pat 1994.gadam.

Pēctecis W126 sērijai bija W140, kura ražošana tika uzsākta 1991.gadā.

Vēsture

Pēc W116 (kuras klāstā bija arī flagmanis 450SEL 6.9) sērijas debitēšanas 1970ajos gados, Mercedes-Benz uzsāka plānot nākamās paaudzes S-klases sēriju. Zem segvārda „projekts W126”, projektam tika uzstādīti specifiski mērķi: uzlabots braukšanas komforts, uzlabota auto vadība un degvielas patēriņš. Šo uzlabojumu mērķis bija palīdzēt S-klasei saglabāt pasaules vislabāk tirgotā luksusa klases sedana pozīciju. Pēc 1970ajos gados piedzīvotās naftas krīzes, Mercedes-Benz degvielas taupību uzstādītja kā vienu no galvenajiem mērķiem (dodot tam vārdu „Enerģijas Programma”), un tas attiecās pat uz lielajiem V8 dzinējiem.

Auto dizaina izteiksmē, W126 dizaineru komandas, kuru vadīja Bruno Sacco, mērķis bija izveidot auto, kas būtu gludāks un aerodinamiskāks ( un tātad vieglāks un ātrāks) par iepriekšējo modeli. Pielietojot vieglākus materiālus un sakausējumus, un veicot vairākas pārbaudes vēja tuneļos (lai samazinātu vēja pretestību), auto patērēja par 10% mazāk degvielas kā tā priekštecis, un tā maksimālais ātrums arī tika uzlabots (sasniedzot 250km/h jaudīgākajā modelī).

Tā kā auto dizains bija ļoti atšķirīgs no visiem tā priekšgājējiem un pārējo modeļu klāstu, sākotnēji daudzi cilvēki nespēja novērtēt auto dizainu. Salīdzinot ar priekšgājēju W116, jaunajam modelim bija daudz gludāks un zemāks profils. Pirmo reizi priekš Mercedes-Benz sedaniem, auto nebija aprīkots ar tradicionālajiem hroma bameriem – tā vietā tika izmantoti poliuretāna deformējamie bamperi, kas vizuāli tika ļoti labi pielāgoti pie pārējiem virsbūves paneļiem

Pēc sešu gadu gara izstrādes procesa, W126 beidzot tika formāli prezentēts IAA auto izstādē Frankfurte 1979.gada septembrī. Sākotnējais modeļu klāsts sastāvēja no septiņiem modeļiem ar standarta (SE, SD) un pagarināto riteņu bāzi (SEL, SDL): 280SE/SEL, 380SE/SEL, 500SE/SEL un 300SD. Interni, pagarinātās riteņu bāzes modeļus apzīmēja ar kodu V126, bet šis nosaukums nebija plaši zināms. 1981.gadā savu pirmizrādi svinēja kupejas variants (SEC) ar modeli 500 SEC. Tai pašā gadā Wheels Magazine izvēlējās W126 sērijas modeli 380SE kā savu Gada auto.

Interjerā bija manāmas ar ādu tapsētas durvis, dabīga koka apdare uz vidus konsoles un paneļa, kā arī vienkāršāks izkārtojums ar simetriski izvietotām pogām.



Kā jau ierasts S-klasēm, līdz ar jaunākā modeļa parādīšanos klāt nāca arī vairākas tehniskas inovācijas, kuras tikai vairākus gadus vēlāk parādijās zemākas klases automobīļos.

1981.gadā kā papildaprīkojums parādījās Gaisa spilveni, kas tā laika katalogos figurēja vēl zem nosaukuma „Gaisa maiss” – šāda ekstra bija absolūts jaunums priekš sērijveida auto. Šāda papildaprīkojuma cena bija 1’525.5 DEM (nodokļus ieskaitot), kas bija apmēram tikpat daudz, cik elektriski bīdāmā jumta lūka. (1970o gadu vidū firmas Buick un Oldsmobile jau piedāvāja atsevišķus modeļu aprīkot ar pēc uzbūves līdzīgiem gaisa spilveniem (Air Cushion Restraint System), kuri gan tika atsaukti tehnisku problēmu dēļ pēc tam, kad autoavārijās vairākas nāves tika izraisītas pašu gaisa spilvenu dēļ. ASV autoindustrija šī incidenta dēļ paziņoja, ka pilnība drošu un funkcionējošu gaisa spilvenu sistēmu nav iespējams izveidot.)
Lai pārbaudītu šīs sistēmas drošību un uzticamību pie visdažādākajiem laikapstākļiem un sadzīves situācijām, apmēram 600 automobīļu tika aprīkoti ar gaisa spilveniem, tai skaitā arī vairākas G-klases, un kopumā ar šiem testa auto veica vairāk kā 7’000’000 testa kilomentru. Īpašu uzsvaru lika uz iespējamām kļūdainām gaisa spilvenu izšaušānām ekstrēmās situācijās. W126 gadījumā runa bija par vadītāja pusē stūres vidū ierīkotu gaisa spilvenu, kombinācijā ar turbīnas drošības jostu nospriegotāju pasažiera pusē. Šāda sistēma palīdzēja samazināt laika sprīgi, kad pasažieris nav ar jostu noturēts vietā auto straujas negatīvās akselerācijas gadījumā.
Kopš 1987.gada beigām vēl kā papildaprīkojums kļuva pieejams gaisa spilvens pasažiera pusē, un īsu brīdi vēlāk šāda iespēja radās arī W124 E-klases pircējiem.
Šajā pašā gadā priekš W126 bija iespējams pasūtīt arī pretizslīdēšanas sistēmu ASR, kas bija pirmā pilnībā elektroniski vadītā braukšanas palīgsistēma. Sākotnēji tā bija pieejama tikai ar V8 dzinējiem aprīkotajos modeļos. Priekš 6-cilindru modeļiem bija pieejams elektro-hindraulisks diferenciālis ASD un no 1990.gada arī pilnvērtīgs ASR.
Tikai eksportā pieejamajamais, no 1985. līdz 1987. gada ražotajais modelis 300SDL bija pirmais ar dīzeļdzinēju aprīkotais automobīlis ar standartā uzstādītu partikulufiltru.
W126 sērija ir pirmā vieglo auto sērija pasaulē, kura jau kopš 1970ajiem gadiem tika pakļauta novirzītajiem frontālās sadursmes testiem, jeb tā sauktajiem Offset-Crash pārbaudījumiem. Šādas drošības pārbaudes par obligātām ASV un Eiropas valstīs kļuva tikai šīs tūkstošgades sākumā.


Pašreizējā W126 nozīme

Tehnisko un optisko inovāciju dēļ (plastmasas bamperi, paslēpti logu tīrītāji) Oldtimer-u aprindās W126 vairāk tomēr tiek uzskatīts par Youngtimer-u, jo, lai gan pirmie modeļi jau ir vairāk kā 29 gadus veci, auto joprojām izskatās salīdzinoši moderni un daudzi pat apstrīd šī modeļa piederēšanu pat šai kategorijai. Pie tā galvenokārt vaigīgs auto dizains, it īpaši modeļiem, kas nāca no 1985.gada, kuru gludie moldingi un modernie vieglmetāla diski daudziem neatgādina Youngtimer-us.

W126 nozīme tā ražošanas laikā

1980ajos gados W126 tika uzskatīts par augstākās klases limuzīnu un luksusa simbolu. Lai gan pieejami bija arī dārgāki auto, kā piemēram Rolls-Royce vai Bentley, tā sauktajās „augstākajās aprindās” vienalga tika augstu vērtēts.

Vācijas augstākās amatpersonas 1980ajos gados tika vizinātas gandrīz tikai un vienīgi W126 sērijas S-klasēs, kuras ļoti bieži bija īpašajās bruņotajās versijās. Šie auto, protams, bija arī ļoti iemīļoti arī starp daudzu citu valstu galvām. Tiešais konkurents – BMW E23 sērija – nesastādīja nekādu nopietnu konkurenci, un to izmantoja gandrīz tikai Bavārijas valstsvīri. Tikai tā pēctecis BMW E32 spēja iejaukties šajā W126 dominancē.

Liels skaits auto, lielākoties pārveidotās (tolaik tas saucās „izgreznotās”) versijās, tika piegādāts arī uz arābu valstīm. W126 bija arī ļoti pieprasīts auto kinofilmās, kur tas kalpoja kā tēla labklājības līmeņa simbols. Dažas no filmām, kur parādijās W126, bija Beverly Hills Cop (500 SEL), K-9 (560 SEL), Tomorrow Never Dies, un Coming to America (560 SEL un 500 SEL limuzīns).

Kādu laiku ļoti izplatīti W126, it īpaši Coupé veidolā, bija starp suteneriem, kuriem šie auto kalpoja kā financiālā statusa apliecinājums. Šo personu auto bieži bija modificēti, lai optiski izceltos starp pārējiem. Tomēr tas viss nekaitēja W126 imidžam.

Modeļi un dzinēji

1981.gada oktobrī kaitīgo izmešu un benzīna patēriņa uzlabošanai ieviestās „Mercedes-Benz Enerģijas Programmas” rezultātā visiem V8 dzinējiem tika samazināta jauda. Daļa no ieviestajām izmaiņām bija sistēma, kas īslaicīgi atslēdza dzinēju, ja tika pārsniegts norādītais apgriezienu ierobežojums, kā elektroniski tika samazināt arī brīvgaitas apgriezieni līdz 500 apgr./min.

Līdz ar modeļu 280 S un 280 SE ražošanas pārtraukšanu, gandrīz nepamanīta beidzās viens no lielākajiem panākumu stāstiem. Šajos modeļos sastopamā rindas 6-cilindru dzinēja pamatkoncepts pirmoreiz parādijās 1951.gada Mercedes 220. Tātad, šis dzinējs, pateicoties vairākiem uzlabojumiem laika gaitā, tika ražots gandrīz 35 gadus.

Modeļi no 1985.gada

Otrās paaudzes modeļi visi bija sagatavoti katalizatoriem, kuru bez problēmām varēja vēlāk uzstādīt kādā servisā vai uzreiz pasūtīt jau uzstādītis no rūpnīcas (protams, par papildus samaksu). Gadu vēlāk, katalizātori tika iekļauti jau standarta aprīkojumā. Modeļi bez katalizatoriem joprojām bija pieejami līdz pat 1989.gadam, lai gan to cena tika attiecīgi samazināta par šī katalizatora vērtību. Viens no iemesliem, kādēļ joprojām tika piedāvātas versijas bez katalizātora, bija fakts, ka lielā daļā valstu uz to laiku joprojām nebija plaši pieejams bezsvina benzīns, kurš ir nepieciešams ar katalizātoru aprīkotiem auto.

Vienīgais modelis, kuram nebija pieejams katalizātors, bija no 1985. līdz 1986.gadam ražotajām īpašajām 560SEL/SEC versijām ar līdz 220kW palielināto jaudu, lai gan šo dzinēju izplūdes vērtības pilnībā atbilda tā laika Eiropas komisijas normatīvām. Šie abi modeļi bija līdz tam laikam visu laiku visjaudīgākie Mercedes-Benz sērijveida auto. Fakts, ka tieši visjaudīgākajiem modeļiem nav uzstādīts katalizators, presē izraisīja plašu kritiku, bet mūsdienās arī priekš šī modeļa ir pieejams katalizātors, ko piedāvā atsevišķas firmas, bet ne pats Mercedes-Benz.

1987.gadā 8-cilindru modeļos sāka uzstadīt pārstrādātus un jaudīgākus dzinējus, kuri kompensēja jaudas zudumu, ko izraisīja katalizātoru ieviešana. Šī papildus jauda tika iegūta lielākoties pateicoties jauniem sensoriem, kas monitorēja cilindru klauvēšanos un attiecīgi regulēja benzīna iesmidzi tajos, kā arī vairākiem citiem regulācijas sīkumiem.

ASV eksportautomobīļi

Eksportā uz ASV paredzētie modeļi ārēji atšķirās no Eiropas modeļiem. Paaugstinātu pasīvās drošības nosacījumu dēļ, priekšējie un aizmugurējie bamperi bija lielāki un vairāk uz āru izbīdīti. Priekšējie un miglas lukturi pirmajā W126 paaudzē lukturu blokos bija atdalīti, un neatradās zem viena kopēja lukturu stikla. Otrās paaudzes lukturi arī ir pārveidoti, bet pārmaiņas nav tik izteiktas, kā pirmajai paaudzei. Aizmugurējos lukturos virzienrādītāju segments oranžās krāsas vietā ir sarkans. Runājot par standarta aprīkojumu, lielākoties ASV modeļi bija labāk aprīkoti, kā pārējos tirgos.


Pie tam, W126 sedani bija pieejami arī turbodīzeļa variantā. 300 SDL Turbodiesel (1985. līdz 1987.gads) bija pirmais dīzeļauto ar standartaprīkojumā uzstādītu partikulu filtru. Šī paša filtra sliktās ilgdzīvotības dēļ 1987.gada beigās pārtrauca šī modeļa ražošanu.

Feislifts

Sākot ar 1985.gada septembri tika piedāvāta W126 pārstrādātā versija (ko var dēvēt arī par otro paaudzi). Optiski, izmaiņas skāra bamperus un sānu moldingus, kuri bija kļuvuši gludāki, kā arī vieglmetāla diskus, kuri ieguva vairākus jaunus dizainus, un visā visumā standartā sāka izmantot lielākus 15” diskus. Pateicoties optiskajām izmaiņām auto priekšdaļā, dizaineriem bija izdevies panākt labaku gaisa plūsmu auto azmugurē, kas sekmēja uzlabotu auto stabilitāti lielākos ātrumos.

Auto salonā izmaiņas bija minimālas. Instrumentu panelī ciparnīca kļuva matēta, un tika uzstādītas jaunas kontrollampiņas pārāk zema dzesēšanas sķidruma, logu tīrīšanas šķidruma un motoreļļas līmeņa gadījumā, kā arī kontrollampiņa, kas ziņoja, ja izdegusi kāda lampiņa (tai skaitā kāds no lukturiem, salona apgaismojumiem vai numurzīmes apgaismojums). Jumta lūkas vadības pogas tika pārvietotas no viduskonsoles uz jumtu, un kopš 1987.gada šīs pogas ir apgaismotas.


Papildus tam, tika uzlabota arī skaņas izolācija auto salonā. Runā, ka otrās paaudzes modeļos ir uzstādīta līdz pat 25kg vairāk skaņas izolējošā materiāla.

1987.gadā tika veikti jau iepriekš minētie uzlabojumi 8-cilindru dzinējiem.

No 1988.gada septembra tika piedāvota uzlabota salona ādas apdare ar mīkstāku ādu un savādāku sēdekļu rakstu. Pie tam, beidzot 560ais sedans bija pieejams arī ar standarta īso riteņu bāzi.

1989.gadā tika veikti pēdējie optiskie uzlabojumi. Vienīgā izmaiņa bija papildus krāsu opcijas bamperiem un sānu moldingiem. Līdzšinējo 4 krāsu vietā nu bija pieejamas 16 dažādas krāsas, pateicoties kam šīs daļas varēja labāk pielāgot auto virsbūves krāsai.


Modeļu varianti

Paralēli standarta modeļiem, W126 no rūpnīcas bija pieejams arī īpaši bruņotā versijā B6/B7 izturības pakāpē. Šie auto no standarta modeļiem atšķīrās arī optiski, jo tiem bija masīvāki logu rāmji un atšķirīgākas riepu/disku kombinācijas.

Auto īpašnieku drošībai, par šiem auto oficiāli netiek izplatīta nekāda informācija, jo vairāki no šiem auto tiek izmantoti vēl šobaltdien.

1980ajos gados vairāki tjūninga kantori, piemēram AMG un Brabus, savu vārdu pasaulē vēlējās nest tieši ar W126 palīdzību.


Minhenē bāzētie Koenig savulaik piedāvāja diezgan radikālus modifikāciju risinājumus, par kuriem mūsdienās lielākoties smejas, ne apbrīno.


Citas firmas mēģināja pagarināt W126 virsbūvi, dažreiz pat uz Coupé modeļu bāzes. Lielākoties šiem modeļiem bija 4 durvis, lai gan pa retam bija arī kāds ar 6 durvīm. Citi atkal piedāvāja 4-durvju kabrioletus uz W126 sedanu bāzes. Dažreiz pārveidojumi bija stipri interesanti, kā piemēru var ņemt firmu SGS, kura kā pirmā piedāvāja kabrioletu uz W126 Coupé bāzes, un viņu modeļu klāstā bija pat kupeja ar „kaijas spārnu” durvīm, līdzīgi, kā leģendārajam W198 300SL Gullwing modelim.


Firma Monteverdi auto pārveidoja tik ļoti, ka tikai eksperti spēja atpazīt, ka auto patiesībā ir W126. Auto ar nosaukumu Tiara bija Monteverdi pēdējais mēģinājums ielauzties tjūninga tirgū. Šie auto bija pieejami ar 3.8 vai 5.0-litru V8 dzinējiem. Priekšdaļa tika veidota kantaināka, līdzīgi, kā pašu agrāk ražotajiem sporta auto, ar apaļiem, hroma ietvaros iebūvētiem lukturiem. Auto aizmugurē tika uzstādīti lukturi no Peugeot 504, kuriem vajadzēja būt līdzīgiem nedaudz iepriekš prezentētā Rolls Royce Silver Spirit lukturiem. Auto bija aprīkots ar visām Mercedes pieejamajām ekstram, un Monteverdi paši papildus uzstādīja arī televīzoru aizmugurē sēdošajiem. Uzlabojumi padarīja auto divreiz dārgāku, kā standarta auto, un tādēļ tirgū nonāca tikai ļoti mazs auto skaits. Precīzs saražoto auto skaits nav zināms, bet ir pamats domāt, ka kopā tika saražoti mazāk kā pusducis Tiara automobīļu. 1982.gada katalogā redzami divi modeļi – viens brūns un otrs zeltīts. Uz šo brīdi informācija ir tikai par diviem modeļiem – viens sudraba krāsā stāv rūpnīcas muzejā, un viens melns, kurš pašlaik ir piereģistrēts zem Basler firmas vārda, kas labu laiku bija cieši saistīta ar Monteverdi uzņēmumu. Iespējams, ka tie ir tie paši divi modeļi, kas attēloti kataloga, bet laika gaitā tie tikuši pārkrāsoti.